Izrādes apskats: Rogas 'Migla'
Foto: Kristaps Kalns

Pirmās piecpadsimt minūtes Nacionālā teātra jauniestudējumā "Migla" mulsina, bet pamazītēm, vēl aizvērtā priekškara spraugā parādoties Ingas Misānes večiņai, spēles noteikumi Indras Rogas jaunajā izrādē iepatīkas arvien vairāk. Prieks par formu un teatrālās spēles stilu manu prātu patīkami kņudina vēl vairākas dienas pēc pirmizrādes.

Vērtējums:

Spāņu klasiķis Migels de Unamuno savā darbā miglu ļauj interpretēt visai dažādi,vairākās nozīmēs miglu var mēģināt lasīt arī NT lielās zāles inscenējumā. Migla" varētu būt gan dzīve, gan mīlestība, gan māksla. Par režisores iespējamo vēlmi pētīt sevi mākslā mani uzvedināja (protams, komplektā ar varoņu dialogu un monologu zemtekstiem) spēles varoņiem piedāvātie, kino uzņemšanas laukumos redzētie saliekamie "režisoru krēsli".

Indras Rogas iestudējumā brīžiem visai skaidri iespējams ieraudzīt, kā savstarpēji pārklājas radītāja (rakstnieka, režisora, aktiera) un radītā (stāsts, varoņu peripetijas) pasaules - kā tās viena otru ietekmē, kā tās brīžiem viena no otras arī baidās vai mēģina izlikties neatkarīgas. Un tai pat laikā, īpaši izrādes fināls, stāstot par fantāzijas tēla - Viktora - apjukumu, kad nav saprotams, vai viņš ir vai nav dzīvs, vai viņam draud vai nedraud nāve, var likt aizdomāties par katra paša dzīvi - tās robežām un kvalitāti.

Vērojot izrādi, nevar nejust, ka režisorei Unamuno darbs ir ļoti mīļš. Bet šoreiz tās atkal izrādījušās arī lamatas. Vēloties pēc iespējas vairāk atklāt šo asprātīgo un filozofiski daudzslāņaino tekstu arī skatītājiem, izrādē tomēr ir pārāk daudz teātra valodā "nepārtulkota" teksta un tāpēc atsevišķas ainas atgādina runājošo galvu teātri. Protams, svarīga te ir aktieru atdeve un ieinteresētība. Ja viena aktiera monologā var klausīties elpu aizturējis, cita aktiera epizodē - nevari sagaidīt, kad sāksies nākamā aina...

Šajā izrādē apbrīnoju Mārtiņa Brūvera aktierdarbu. Viņa Dons Augutso Peress ir īsta dzīves filozofa petarde. Brīžiem pat šķiet, ka viņa fiziskais ķermenis un darbošanās uz skatuves precīzi atspoguļo radoša prāta vitāli haotisko darbību jeb domāšanas procesu. Uz skatuves redzamais ļauj domāt, ka Brūvera Augusto zināmā mērā ir stāsta autora - Viktora Goti avatars. Diemžēl Gundars Grasbergs Viktora Goti "ādā" vismaz pirmizrādē īsti organiski nejutās, par ko liecina jau viņam ierastā lunkani nedrošā staigāšana, it kā viņš justos - ne sava laikā, ne vietā. Bet var jau būt, ka tā bijusi apzināta režisores "spēle" - rādīt, cik nedrošs un patiesībā nepārliecināts par sevi ir radītājs...

Un tā nu visvairāk sajūsmināja to aktieru spēle, kuru varoņi darbojas Viktora fantāzijā jeb stāstā. Ingas Misānes večiņu Margarētu jau pieminēju un viņas trausli infernālais vārtnieces tēls lieliski signalizē, ka viņa ir kaut kas nedaudz mistisks, netverams, pat metafizisks, brīžiem pat šķiet, ka Margarētas miesa sen jau ir zem zemes un mūsu acu priekšā palicis tik kaut kāds astrāls ķermenis. Tomēr nevis tāds, kas pēcnāves nemiera mocīts meklētu kādu atriebšanu vai ko tamlīdzīgu, bet tāpēc, ka "uz zemes" dzīvoties ir interesanti.

Otra tikpat fantastiska večiņa ir Līgas Zeļģes trīskāršā atraitne Sinfo. Nejauka, nešpetna, īgna, visu laiku purpinoša, bet tik mīļa savā koķetajā ņerkstēšanā. Cita fantastiskā pārvērtība - Maijas Doveikas artistiskā vaikstīšanās un ķermeņa dricelēšanās Ermelindas Ruisas i Ruisas lomā. Doveikas Ermelinda saspēlē ar tikpat atraktīvo un impozanti šarmanto Egila Melbārža Ferminu un apvienojumā ar asprātīgu paradoksu pilnajiem tekstiem, burtiski elektrizē skatītāju zāli ar ekstravagantās darbošanās salūtu. Šo trīs aktieru spēlētās epizodes novembra pelēki aukstajās dienās kā garastāvokļa uzlabotāju varētu skatīties vēl un vēl...

Patiešām brīnišķīga ideja - ļaut personāža vecos cilvēkus spēlēt jaunajiem: tā kokaini stīvs un vecišķi tizls, taču runā brīžiem parupjš ir Ivara Kļavinska Elonio, bet Mārtiņš Egliens, krietni uzpolsterēts, Domingo lomā atgādina omulīgu un harmonisku dzīvesgudru opīti, kura mundrumu iespējams uztur viņa laulātā draudzene - vēl apetītelīgi seksīgā kā "piens un asinis" - Ditas Lūriņas Liduvina.

Vismaz man sagādā patiesu baudu arī šāds teātris, kurā aktieri lomās pārvērtušies līdz nepazīšanai un kad tu redzi, ka viņi to dara no visas sirds un varēšanas.

Uz šī fona jo vairāk žēl bija jaunās aktrises Agneses Cīrules, kuras varone "pēc burta" domāta kā iedvesma, mūza, pat kaut kas līdzīgs dievietei, taču ideālās sievietes Euhēnijas lomā viņa šķiet it kā ienākusi no citas izrādes, no cita autora stāsta. Ārēji aktrises uzvedība jaunās sievietes lomā it kā ir ar zināmu bravūru, un drusku pat izmisīgu cenšanos noteikt toni, diktēt noteikumus, būt arogantai, tomēr matu šķipsna, kuru Agnese Cīrule visu izrādes laiku glauda, pin un atkal glauda, signalizē par ko pretēju. Līdzīgi tukšu formu spēlē arī Kaspars Dumburs Maurisio lomā, līdz ar to tikai formāli "nospēlējas" arī abu attiecības. Bet varbūt no režisores puses tas tā iecerēts, lai uzskatāmāk parādītu, kādi vīrieši ir maitas un sievietes - stulbas, jo uz tādiem iekrīt? Tomēr tas šķiet pārāk vienkārši, salīdzinot ar Mārtiņa Brūvera jēdzieniskā ziņā intensīvāk, daudznozīmīgāk un artistiskāk spēlēto Augusto. Viņa radītais varonis būtu pelnījis sev pretī īpašu sievieti. Bet varbūt arī šeit režisore rāda reālās dzīves spoguli - iemīloties jau mēs tikai iztēlojamies, ka mūsu objekts līdzinās teju dievam. Arī Augusto iemīļotā izrādās nejūtīga muļķe. Tā nu īstas un dzīvas attiecības izrādes laikā Augusto nodibinās tikai ar Ulža Siliņa sirsnīgi atveidoto suni Orfeju. Jāpiebilst - tikpat labi putna ādā iejuties arī Jurģis Spulenieks, kurš atveido ekstravagantās Ermelindas papagaili Pičinu, bet kurš, pretēji mīlīgajam Siliņa suņukam, atgādina īstu art deco stila interjera priekšmetu.

Uz piesātināti pelēkās dūmakas fona atkal ar lillā, zaļu un bēšu "gleznojusi" kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone. Izbaudot pirmās rindas skatītāja privilēģiju, bija iespēja novērtēt arī oriģinālo ansambļa kostīmu faktūru un audumu kolāžas, kuras labi iekomponējas kopējā izrādes daudzpakāpju vēstījumā. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša radītā daudzlīmeņu kāpņu konstrukcija Igora Kapustina gaismojumā atgādina dzīves (pasaules) labirintu, kurā jo koši izcelties tādam brīnumam kā cilvēks. Bet stikla kaste, kas pilna ar dūmiem, un kurā visbeidzot pazūd visas darbojošās personas (izņemot Augusto) ir sākums un beigas, dzimšana un sākums, bezgalība un nekas, acīmredzot - tikpat daudznozīmīga kā Unamuno un Rogas migla. 

Source

DELFI Kultūra

Tags

Inga Misāne Izrādes apskats Latvijas Nacionālais teātris
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form