Izrādes apskats: Rudens miers Pēterburgā
Foto: Publicitātes foto

Pētera Krilova jaunā izrāde "Rudens Pēterburgā" Nacionālā teātra Jaunajā zālē vizuāli skatāma kā sens foto albums. Māksliniece Kristīne Abika radījusi telpu un kostīmus dažādu nokrāsu brūn-zaļ-zili pelēku toņu gammā, ļaujot gandrīz tīri fiziski pieskarties kādam senākam laikmetam. Taču jauniestudējums domājošam skatītājam sniedz arī citas baudas – izrāde, neraugoties uz pāri par trīs stundu ilgumu, ievelk ar konsekventu un nepārtrauktu skatuviskās dzīves iekšējo spriedzi, niansētiem tēlu dialogiem, stāsta intrigu un lieliskiem aktierdarbiem.

Vērtējums:

Jau no izrādes pirmajām minūtēm ir vēlme identificēties ar Ivara Pugas atveidoto rakstnieku Dostojevski. Iespējams, ka vēlmi identificēties ar uz skatuves notiekošo jau var uzskatīt par vecmodīga teātra iezīmi. Tomēr mūsdienu kontekstā, kad spēles laukumos skatīts tik daudz šodienas pasaules greizo spoguļu ar šausmām, ārprātu, neīstumu, meliem un lētu ekshibicionismu, Pētera Krilova piedāvātie spēles noteikumi vienkārši sajūsmina. Izrādes galvenais varonis – Pugas atveidotais Dostojevskis ir apbrīnojami mierīgs, emocionāli silts, racionāli loģisks, par apkārt notiekošo asprātīgi reflektējošs pat dziļu personīgu šaubu brīžos… Arī es tik ļoti vēlētos uz pasauli raudzīties ar šādu stoisku mieru. Un man ir gluži vienalga, ka literatūras vēsture par Dostojevski runā kā par neirastēniski nepatīkamu personu. Un varbūt āķis ir tajā, ka spēles telpā skatītājs redz no priekšstatiem brīvu klasiķa Dostojevska iekšējo pasauli.

Pēc Džona Maksvela Kutzē darba iestudētais skatuves stāsts ir kā pasaule pasaulē, tāpēc neizbrīna arī miruša cilvēka parādīšanās. Artuss Kaimiņš kā spēlējoties "izdejo" Dostojevska padēla Pāvela lomu. Mirušais kriminālintrigas galvenais varonis ar savu klātbūtni un Kaimiņam raksturīgo ironisko smaidiņu, šķietami apliecina – ne vella jūs tāpat neko nesapratīsiet, kas bija, kāpēc bija, kur un kā bija… Protams, viena lieta ir dzīve, cita – fantāzijas radīta pasaule. Bet pa vidu taču ir tik daudz interpretāciju, rakursu, iespēju, varbūtību. To visu šķetina un kā krāsainus dzīparus atsevišķas detaļas kopā sien rakstnieks (citkārt tas varētu būt gleznotājs, režisors, komponists…) – atsperoties uz savas dzīves notikumiem, uz savām emocijām, vēlmēm. Un vērot šo radoša cilvēka urdoši aktīvo pasauli ir aizraujoši – jo šī pasaule ir oriģināla, tēlaina, ar sabiezinātu atmosfēru. To visu palīdz uzburt arī mūzikas partitūra (muz. kons. Orests Silabriedis) un oriģinālā Valērija Olehno kustību režija.

Realitātes nosacītību uzskatāmi veido arī Abikas iekārtotā telpa – kā viena liela tipogrāfija. Spēles laukumā ir vairāki milzu papīra ruļļi, labajā pusē vieta pat drukmašīnai, kura, kādā brīdī iedarbināta, "ražo" skrejlapas. Un jādomā par šodienu, kad drukātais vārds (arī virtuālajā telpā) sasniedz daudz lielāku auditoriju, taču – pakļauts arī lielākam riskam izzust bez pēdām, atstājot neatbildamu jautājumu – bija vai nebija īstenība? Citstarp, staigāšanu no īstenības fantāziju pasaulē un atpakaļ atgādina asprātīgais spēles laukuma elements – turbīnveidīgais priekšnams jeb namdurvis, vizuāli sasaucoties ar jau pieminētajiem milzu papīra ruļļiem.

Jau Artusa Kaimiņa klātbūtni nosaucu par "deju". To pašu var teikt arī par gogoliskajiem policijas izmeklētājiem, kurus atveido Jānis Vimba un Ģirts Liuziniks. Abu aktieru plastikā saskatīju kaut ko no Dobčinska un Bobčinska idejas. Tikai - stāstā par Dostojevski policijas darboņi ir gudrāki un slīpētāki. Atsperīgi daudzslāņainā teksta un atraktīvās aktierspēles kombinācijā policijas ainas ir virtuozi teatrālas, nezaudējot vēstījuma dziļāko jēgu un pasaules redzējumu filozofiskās kategorijās: filigrāni pretstatīti "taustāmās" dzīves kalpi un mākslinieks.

Tāpat Valērija Olehno (debija dramatiskajā teātrī!) kustību partitūrā pārsteidzoši oriģināli atrisināta rakstnieka un viņa dzīvokļa saimnieces Annas tuvība. Neuzkrītoši, bez naturālistiska ilustratīvisma – drīzāk kā noticis fakts un neizbēgamība, vizuāli pasniegtas Dostojevska epilepsijas lēkmes. Asprātīgi, dinamiski un saskaņotā solī kā vējš spēles laukumā parādās Ulža Anžes terorists Ņečajevs un viņa somu draudzene jeb biedrs, ko kolorīti atveido Madara Botmane.

Pretstatā uz realitātes un nerealitātes robežas mītošajiem izmeklētājiem, Jāņa Āmaņa policijas ziņotājam Ivanovam un teroristu pārītim, it kā zemes dzīvei vairāk pietuvināta, miesīgāka, jutekliskāka šķiet Daigas Kažociņas Anna Sergejevna ar savu pusaugu meitiņu Matrjenu (topošās aktrises - Ance Strazda vai Marija Linarte). Gribētos pat apgalvot, ka Daigai Kažociņai šī ir labākā loma kopš darba Valtera Sīļa "Pierādījumā". Aktrise Annas lomā ir emocionāli trausla, tomēr stipra savā iekšupvērstajā sievišķībā, absolūti dzīvs cilvēks, tēls ar sāpīgi pulsējošu biogrāfiju.
Jaunatnes anarhistiskās tieksmes būs mūžīgas, skaidrs, to atzīst arī Kutzē varonis. Un varbūt tāpēc visvairāk man Krilova iestudējumā simpatizē tā nots, kas uzsver stāvēšanu pāri atriebības kārei, enerģiju koncentrējot uz alkām izzināt un saprast.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Artuss Kaimiņš Latvijas Nacionālais teātris Pēteris Krilovs
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form