Vērtējums:
Kad esam bijuši liecinieki ne vienai vien Reiņa Suhanova oriģinālscenogrāfijai, protams, ka ar citādu skatu veries uz to, kāda tā ir viņa režijas darbā, kur kā scenogrāfs šoreiz strādājis Rudolfs Bekičs. Vēl pirms izrādes sākuma pieķēru sevi pie domas, ka gribu Reini Suhanovu ieraudzīt jau šajā scenogrāfijā. Taču attīstoties skatuves notikumiem, arvien vairāk saplūdu ar dinamisko un emocionāli silto attiecību stāstu, kuru Mārtiņš Meiers, Inese Pudža un Dace Eversa (mazākā lomā arī Kārlis Neimanis) izdzīvo psiholoģiski niansēti un pamatoti.
Un tajā pat laikā ar tādu kā distanci, kas šķiet panākta caur atraktivitātes uzspēli.
Viens no grūtākajiem uzdevumiem droši vien bijis Mārtiņam Meieram, atveidojot aklo puisi Donu. Aktieris lomā ir jūtīgs, intelektuāli trausls, skarbi pašironisks, tomēr dzīvi apliecinošs. Dona cilvēciskā pasaule Mārtiņa Meiera atveidojamā atklājas kolorīta un dzīvīga. Pilnīgs pretstats Rūdolfa Bekiča uzbūvētajam "zilumam" visapkārt (priekšmetiskā pasaule spēles telpā ir tikai zilos toņos - kā simulējot galvenā varoņa vizuālo aklumu). Esam raduši otra pasauli ieraudzīt, ieskatoties tam otram acīs. Meiers Dona lomā padara redzamu šī varoņa pasauli, neraugoties uz akluma radīto "starpsienu".
Tāpat ar savas spēles intensitāti un neierasto tēlu saista Inese Pudža Džilas lomā. Kas to būtu domājis – īsta blodīne! Vismaz ārēji – čivinošā ātrruna, šarmantais stulbums, naivitātes uzspēle pirmajās epizodēs pat momentā liedz atpazīt jauno aktrisi. Absolūts pretstats pašpuikam no "Jūlijas jaunkundzes" vai pašapzinīgās, tomēr iejūtīgās "Klaidoņa lūgšanas" dakterītes. Ir saistoši redzēt aktierus šādās pārvērtībās no lomas uz lomu. Bet visvairāk šajā jaunā režisora darbā aizkustina tas, ka ne Pudžas padumjā blondīnīte Džila, ne aprobežotā māte Daces Eversas atveidojumā nav galēji kariķētas. Īpaši attaisnojums meklēts visu kontrolēt gribošās mātes nervozajā rosībā un saasinātajā notikumu uztverē.
Iespējams, domājot par to, lai uzsvērtu Dona pasaules īpašo, citādo redzējumu jeb izjušanu, bez visa nokrāsošanas zilā tonī, it kā sagrozīta tiek arī skaņu pasaule. Aktieru balsis brīžiem izskan mikrofonos – atsvešināti (visiem pie apģērba neuzkrītoši piestiprinātas attiecīgās ierīces). Un ir zināma taisnība, ka – ja uz skatuves aktieri runā mikrofonos, rodas grūtības izsekot, kurš aktieris kura brīdī runā.
Izrādes finālu var uztvert kā atvērtu: pēc tam, kad Dons, pilns dusmu, pavadījis Džilu, arvien skaļāk skan mūzika (Dona sacerēta?), ļaujot minēt – kļuva vai nekļuva Dons visu pārdzīvojumu rezultātā par mūziķi. Jo vismaz izrādes laikā Meiera izpildījumā, Donam uzspēlējot ģitāru, ne par kādu īpašu mūziķa talantu nebija iemesla aizdomāties.
Lugas autors Leonards Geršs šajā stāstā runā par hipiju laikmetu Amerikā. Anna Heinrihsone Mārtiņam Meieram uzģērbusi stilīgi burzīta lina kārtu, arī sievietes te nebūt nav ieklīdušas no iepriekšējā gadsimta. Un pareizi, citējot mūsu pašu dzejas klasiķi - nav jau runa par krekliem, bet par sirdsapziņām. Kāda starpība, vai līdzās tev skan čerkstošs kasešnieks vai pats jūtīgākais iPod. Jo pāri visam taču vienalga mūsu savstarpējās attiecības. Mammai ar bērniem. Mums – starp draugiem, kaimiņiem, paaudzēm, līdzcilvēkiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
