Izrādes apskats: Stāsts par 'mazo cilvēku'
Foto: Agnese Zeltiņa

Pagājušā gada sākumā iznākušais Māra Bērziņa romāns "Svina garša" kļuva par spilgtu notikumu jaunākajā latviešu literatūrā un arī joprojām uzskatāms par vienu no veiksmīgākajiem darbiem latviešu vēsturiskās prozas žanrā – bez patosa, liekas pietātes un glorifikācijas tas runā par vienu no sarežģītākajiem laika posmiem mūsu vēsturē – Otrā pasaules kara sākumu un holokaustu Latvijā. Jau pēc gada Valtera Sīļa režijā un dramatizējumā romāns piedzīvojis iestudējumu uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves.

Vērtējums:4

Romāna un arī izrādes centrā ir vienkāršs, jauns mālderzellis Matīss Birkens – pašpuika un Čaka "apašs frakā" – šādu tēlu apspēlē arī romāns, kurā padomju policijas vajāti, Matīss un viņa draugs Rūdis, aizlienētās frakās laižas bēgšus pāri Rīgas iekšpagalmiem, lai vienā brīdī attaptos Torņkalna stacijā, kur tieši tobrīd notiek cilvēku izsūtīšana uz Sibīriju. Matīss uz pasauli raugās vienkārši un mazliet pat naivi, atbildes uz apkārt mutuļojošās dzīves uzdotajiem sarežģītajiem jautājumiem nereti meklējot savulaik izlasītās grāmatās. Matīss un viņa tuvākie – mālderis Koļa, māte, baltvāciešu izcelsmes patēvs Volfs, apsviedīgais draugs Rūdis, medmāsa un iemīļotā Sulamīte, kā arī citi romāna un izrādes tēli, ir "mazie cilvēki", kas pret savu gribu kļuvuši par galvenajiem tēliem vēstures dzirnakmeņu izmaltā stāstā. Tie nav varoņi, kas ar apzinātu, cēlu rīcību stājas pretī apstākļiem un varai – drīzāk viņu likteni romānā nosaka nebeidzamu nejaušību, neveiksmīgu sakritību un pašu pieļautu, muļķīgu kļūdu virkne, kuras cēlonis ir cilvēciskā vēlēšanās dzīvot laikā, kad visaugstāk kotējas prasme izdzīvot.

Izrādes apskats: Stāsts par 'mazo cilvēku'
Foto: Agnese Zeltiņa

Valters Sīlis savā izrādē jaunus vēstījuma ceļus nemeklē, tā vietā "atdodot godu" romānam. Iestudējuma pamatlīnija ir "stāsts par stāstu" – izrāde sākas vēl pirms skatītāji sanākuši zālē: skatuve iekārtota kā periodikas lasītava, kur pie galdiem sēž mūsdienīgās drēbēs ģērbti aktieri, bet aizmugurē uz projektora tiek rādīti kara laika izdevumu virsraksti. Jāatzīmē, ka romānā ar fragmentiem no tā laika periodikas tiek ievadīta katra jauna nodaļa, tādējādi ne tikai sniedzot vēsturisko kontekstu un atskaites punktus romāna darbībai, bet arī parādot, cik vārga ir literārā iztēle salīdzinājumā ar tā laika realitātes absurdumu. Domājams, ka izrādes veidotāju mērķi bija līdzīgi, taču īsti neattaisnojas – gluži vienkārši saspringtajā skatuviskajā darbībā projicētos virsrakstus lasīt nav laika un šāda lieka, ilustratīva dokumentalitāte, šķiet, tikai traucē. Pa īstam izrāde sākas, kad aktieri atver romānu un sāk to lasīt, pamazām pārtopot savos varoņos – katram tādi ir vairāki, atkarībā no sižeta vajadzībām.

Valters Sīlis savā izrādē jaunus vēstījuma ceļus nemeklē, tā vietā "atdodot godu" romānam.

Neapšaubāmi grūtākais uzdevums izrādē ticis jaunajam aktierim Raimondam Celmam, kuram šī ir pirmā galvenā loma uz lielās skatuves. Tiem, kas romānu lasījuši, prātā jau izveidojies zināms priekšstats par Matīsu Birkenu un gaidas attiecībā uz viņa attēlojumu uz skatuves, taču Celma varonis, lai arī citādāks, nebūt nav blāvāks par savu romāna brāli – izrādē Matīss nav tik robusts, pat nedaudz huligānisks – Celma tēlojumā viņš ir pieaugušāks, jūtīgāks un arī, kā šķiet, zina vai nojauš nedaudz vairāk par savu likteni, tādēļ arī izrādē skaudrā pāreja no bezrūpīgas jaunības uz skaudro realitāti nav tik jūtama un pretrunas ir klusinātākas.

Izrādes apskats: Stāsts par 'mazo cilvēku'
Foto: Agnese Zeltiņa

Līdzās Raimonda Celma Matīsam priekšplānā izvirzās arī Kaspara Dumbura tēlotais apsviedīgais mahinators Rūdis, kurš, protot izmantot visas varas, tajā pašā laikā nekalpojot nevienai, veikli nokārto visus ar eksistenci kara laikā saistītos sadzīviskos jautājumus. Tāpat spilgti aktierdarbi padevušies arī Madarai Botmanei koķetās, bet ne naivās medmāsas un Matīsa iemīļotās Tamāras lomā, Lienei Sebrei ideoloģijas falšā spožuma apžilbinātās Sulamītes, kā arī Jānim Vimbam daudzpieredzējušā krāsotāja-kaprača Koļas lomās.

Izrādes-stāsta koncepcija parādās arī skatuves izmantojumā – vienkāršā scenogrāfija transformējas atkarībā no sižeta vajadzībām – galdi pārtop par slimnīcas kušetēs, eja starp skatītāju rindām – ballītes epicentrā vai operas parterā, savukārt sprauga starp pirmo rindu un skatuvi – kapa bedrē. Izrāde neliek konkrētus uzsvarus vai neizvērš noteiktas līnijas – galvenais ir izstāstīt stāstu, taču līdz ar to, šķiet, zudusi iespēja pa īstam "pieslēgties" un iejusties kāda varoņa ādā vai situācijā – pārāk daudz kas tiek pateikts un parādīts priekšā.

Izrāde neliek konkrētus uzsvarus vai neizvērš noteiktas līnijas – galvenais ir izstāstīt stāstu, taču līdz ar to, šķiet, zudusi iespēja pa īstam "pieslēgties" un iejusties kāda varoņa ādā vai situācijā – pārāk daudz kas tiek pateikts un parādīts priekšā.

Par spīti sasteigtajam tempam un dažviet ilustratīvajiem paņēmieniem, izrāde tomēr pamanās ievilkt sevī un finālā, kad ar projektoru skatuves dibenplānā tiek projicētas grāmatas lapas ar neskaitāmajām zvaigznītēm, kas labi pazīstamas romānu lasījušajiem, ja ne svina garša mutē, tad zosāda parādās gan.

Source

Tags

Izrādes apskats Latvijas Nacionālais teātris Raimonds Celms Rakstnieks Māris Bērziņš Valters Sīlis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form