Izrādes apskats: Svešais starp savējiem. 'Ziloņcilvēks' Liepājas teātrī
Foto: Mārtiņš Vilkārsis

Uz patiesiem notikumiem balstīto stāstu par neārstējami kroplīgā cilvēka pakāpenisku iekļaušanos tradicionālās sabiedrības koordinātās aizspriedumainajā viktoriānisma laika Anglijā var risināt naturālisma estētikā, līdzīgi kā to izdarīja Deivids Linčs savā 1980. gada filmā, skatītājam liekot līdzpārdzīvot nelaimīgā radījuma mokošo eksistenci. Taču nav arī šķēršļu notikumus ar Džonu Meriku, kas neizskaidrojamās kaulu deformācijas dēļ ieguvis Ziloņcilvēka palamu, teatralizēt, tādējādi skatītāju atsvešinot no tēloto notikumu psiholoģiskā fona un cirka estētikas greizajos spoguļos liekot notiekošo uzlūkot distancēti.

Vērtējums:4

Acīmredzot otro variantu Bernarda Pomeransa ekspresionistiskās lugas "Ziloņcilvēks" iestudējumā Liepājas teātra Lielajā zālē centusies īstenot režisore Laura Groza-Ķibere, skatuves valodā turpinot pētīt atšķirīgā pašapliecināšanās ceļus.

Amerikāņu dramaturga darbā režisori bez šaubām interesējis pamatmotīvs par neparasta indivīda pakļaušanu un pakļaušanos automātiski par pareiziem pieņemtiem priekšstatiem, kas nonivelē atšķirīgo cilvēkā un draud notrulināt to. Ziloņcilvēks (Egons Dombrovskis), sākotnēji pelnījis iztiku kā gadatirgus eksponāts, sava uzticamā aizstāvja ķirurga Trīvsa vadībā (Edgars Ozoliņš) ir gatavs bēgt no savas "unikalitātes" un iekļauties parasto cilvēku sabiedrībā, sākot ar viņu uzvedības noteikumu apgūšanu un beidzot ar tik vienkāršas vēlmes piepildījumu, kā miegu guļus stāvoklī, kas gan ir tam bīstama, jo milzīgās galvas dēļ var nosprostoties elpceļi…

Pārvarot lugas sadrumstaloto kompozīciju, daudzsološa ir visaptverošo klaunādi ievadošā horeogrāfes Lienes Gravas sacerētā priekšspēle ar ceļojošā cirka numuriem, kur temperamentīgais dīvaiņu angažētājs Gata Malika personā vada artistiskās, vienādi dzeltenos triko tērptās, agresīvās un ārprātīgās androgīnās būtnes (Anetes Berķes Mezglu cilvēks, Kaspara Kārkliņa Cilvēks, kurš nejūt sāpes un Mārtiņa Kalitas, Rolanda Beķera Siāmas dvīņi). Vide, kurā par naudu sākotnēji tiek eksponēts arī Ziloņcilvēks, ir pilnīgi pretēja viņa humānajai dabai, analītiskajam prātam un jūtīgajai sirdij, iezīmējot (garīgi) svešā starp (fiziski) savējiem tēmu.

Izrādes apskats: Svešais starp savējiem. 'Ziloņcilvēks' Liepājas teātrī
Foto: Mārtiņš Vilkārsis

Pēc līdzīgiem principiem režisore unificējusi arī normālo ļaužu sabiedrību pretstatā lugas visai atšķirīgajiem noslēpumainajiem indivīdiem. Visi otrā plāna varoņi ir klibi un stīvi, viņu parādīšanās uz skatuves – tumsā iekāpjot proscēnija abās pusēs ierīkotajos skapjos un ar šņukstu izveļoties no tiem, kad skatuve tiek izgaismota – turpina izrādes programmiņas vāka fotogrāfijā iesākto sabiedrības locekļa kā bezpersoniskas lelles tēmu. Viņi ir noplukuši, izbalējušos tērpos un putekļiem klāti, kā sastingušā laika relikti, kas nav spējīgi kritiski palūkoties sev apkārt. Aktieri to metaforiski atklāj, cenzdamies ietilpināties plauktu rāmjos, kas izvietoti scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša izbūvētās anatomikuma amfiteātra tipa auditorijas dibensienā. Vēlāk zemāko slāņu pārstāvji, nu jau pārvērtušies aristokrātos Ilzes Vītoliņas stilizētos galma kostīmos un bahilām kājās, nemākulīgi slēpdami riebumu aiz baciļus aizturošām maskām, apdāvina Ziloņcilvēku dārgām, spožām mantām, lai it kā pret savu gribu iekarotu tā uzticību un spoguļattēlā tam lieku reizi atgādinātu pašam par savu kroplumu. Paliek atklāts jautājums – cilvēki nav gatavi pārmaiņām un pretstatu pieņem tikai tāpēc, lai paši justos labāki?

Situācijas pieprasītā teatrālā aktierspēle Liepājas teātra izveicīgajiem aktieriem nav devusi jaunus izaicinājumus (kas jo sevišķi attiecināms uz Ineses Kučinskas aktrises Misis Kendalas un Anetes Berķes medmāsas Mis Sendvičas teicami izkoptajām, bet ne pārsteidzošajām ekspresionistiski saraustītajām kustībām un hiperbolizētajām grimasēm), taču režisorei noderējusi pateicīga fona radīšanai, kur nelaimīgais indivīds paliek svešs, kaut arī beidzot nonācis it kā starp sev līdzīgajiem – cilvēkiem. Domāju gan, ka pretstatīt galveno varoni bezpersoniskam pūlim ir vieglākais citādā drāmas atklāšanas ceļš, jo rodas visai principiāls jautājums, pret ko tad nostājas E. Dombrovska neparastais cilvēks un kāpēc, lai viņš gribētu iekļauties šādā sabiedrībā?

Paliek atklāts jautājums – cilvēki nav gatavi pārmaiņām un pretstatu pieņem tikai tāpēc, lai paši justos labāki?

Pie tam arī E. Ozoliņa izteikti reālpsiholoģiski atveidotā ķirurga Trīvsa motivācija, cenšoties nodrošināt Ziloņcilvēkam cilvēciskus dzīves apstākļus, ir neskaidra, jo viņš pats māca ievērot "lietu kārtību". Uz šādas sabiedrības fona, Dž. Meriks jau ir lielāks un cēlāks, jo, pirmkārt, pārvarot dabas kaprīzes radītās kauna jūtas, ir spējis nodibināt kontaktu ar cilvēkiem, bet varoņa humānisms un izstarotais cilvēciskums par spīti nežēlīgajam liktenim raisa neapstrīdamu līdzjūtību. E. Dombrovska veikums, radībai bezpalīdzīgi klibojot un vēlmē tapt sadzirdētam izmisīgi grūžot vārdus pār lūpām, pārliecina, ka pienākums vismaz ieklausīties citādajā, ja ne to pieņemt, nav tikai deklaratīva frāze.

Režisores iecerētās koncepcijas kontekstā mulsina atsevišķu mizanscēnu kontrastējošā intonācija, kad tie paši varoņi, kas vienubrīd ir klauni, citkārt izteikti psiholoģizē varoņu attiecības, diemžēl riskanti nosliecoties uz didaktikas pusi. Tā nesaderīgi ar Misis Kendalas komisko čaulu citā ainā no tās izlaužas patiesi dramatisks dzīvē vīlušās sievietes aizlūzis sauciens pēc uzticības, tieši Ziloņcilvēkā saskatot cilvēku. Uz visa līdzšinējā fona neticama šķita arī augstākās sabiedrības "pārdzimšana", nonākot pie atklāsmes par savas personības daļu Ziloņcilvēkā...

Izrādes apskats: Svešais starp savējiem. 'Ziloņcilvēks' Liepājas teātrī
Foto: Mārtiņš Vilkārsis
Vēl nodarbina domas, kā būtu, ja aktieris pat fiziski nepārvērstos un vārdos izteiktās kroplības pārvērstos katra skatītāja iztēlē tam atbaidošākajā veidolā.

Pēc dramaturga vēlmes uz skatuves Ziloņcilvēkam nav jāvalkā maska, turklāt mūsdienu teātrī, kad skatuve ir pieredzējusi tik daudz, cilvēks ar ziloņa masku šķistu mazākais komiski. Turpretī E. Dombrovska atveidotās fiziskās pārvērtības no staltā puskailā auguma kroplīgā ķermenī ir pat fizioloģiski derdzīgas – nav nepieciešams redzēt nokarājušos brūngani sarepējušos audus uz radījuma nomocīti sasvīdušā ķermeņa, ja ir aktieris, kurš bez grima ļauj pilnībā noticēt tā stāvokļa dramatismam. Vēl nodarbina domas, kā būtu, ja aktieris pat fiziski nepārvērstos un vārdos izteiktās kroplības pārvērstos katra skatītāja iztēlē tam atbaidošākajā veidolā.

Iespējams, režisorei brīvāk apejoties ar dramaturga vietumis neskaidri veidotajām varoņu attiecībām un viņu filozofiski mīklainajām replikām, izrāde kļūtu par ko vairāk – ne tikai par vēl viena īpatņa izgaismojumu.

Tags

aktieris Edgars Ozoliņš Egons Dombrovskis Izrādes apskats Laura Groza-Ķibere Liepājas teātris

Comment Form