Vērtējums:
Vērojot iestudējuma ievadu (un visas pārējās ainas, kurās, šķiet, iesaistīts vai viss aktieru ansamblis), pārņem iekšēja trauksme – nav skaidrs, kur skatīties, kuram vairāk uzmanības pievērst, kur interesantāka darbība…
Viskomplementārākajā nozīmē tā ir īsta ķermeņu kakofonija. Taču acis meklē Artūra Skrastiņa varoni, kurš klusiņām un nemanāmi knosās pa savu gultu. Kamēr citi piekopj sadzīvisku socializāciju – tīra zobus, pa vidu stilizēti uzdejojot Ingas Krasovskas atraktīvās kustību pasāžas, citi iekož vakariņas, citi vecā TV kastē vēro multeni par Genu un Čeburašku utt… Tas viss pamazām vien skatītāju ieved uzburta padomju laika nekurienē, kad istabām nav sienu, bet ir ausis; kad visiem ir darbs, taču ne visiem ir sapņi par kaut ko skaistāku un labāku; kad oficiāli Dieva nav, taču ticība vienalga cilvēku dvēselēs nevaid mirusi.
Tomēr iestudējumā tas ir un nav vēsturē pagājis laiks, tas ir un nav reāli iespējams notikums, tas ir un nav stāsts par Skrastiņa atveidoto nabadziņu Podsekaļnikovu. Jā, notikums ir fantastisks, veciem laikiem it kā pierakstīts, taču šim kolorīti krāšņajam stāstam ir arī dzīvesgudra oderīte, kas pieguļ jebkuriem laikiem un jebkurai valsts iekārtai.
Īpaši par lietu duālo dabu jādomā epizodēs ar "trubu" (kā tubu uzstājīgi dēvē galvenā varoņa tuvinieki): Podsekaļņikovam par to sapņojot, viņa "tuviniekiem" mēģinot pie tās tikt un Skrastiņa atveidotajam varonim cīnoties ar to pirmajā tubas spēles treniņā. Sekojot aktieru enerģiski uzlādētajai darbībai, iespējams iztēloties, cik trausla ir mākslinieka dīvainās uzvedības robeža starp sajukšanu prātā un mākslas inspirētām apziņas metamorfozēm.
Artūra Skrastiņa Podsekaļnikovs īpaši noslēpumains ir komiskajās epizodēs – zibenīgi un precīzi reaģējot partnerībā ar kolēģiem un drosmīgi šķiežoties ar joku taisīšanas štampiem, kas šajā Morfova traģikomēdijā ir īsti vietā un laikā. Ņemšanās ap tubu un iespējamo honorāru priekšlaicīga skaitīšana ir gana absurda, tomēr pieļaujams, ka šis Podsekaļnikovs savā būtībā ir Mākslinieks, kuram, acīmredzamajā (uz skatuves uzburtajā) pasaulē īsti nav vietas. Neviens cits taču tubā, pirms tā ieskandēta, skaņu nedzird, tieši tikpat mistiski ieskanas šaujamieroča lāde, to atverot.
Īpaši izstrādāts izrādes temporitms izdevies daudzajos finālos, kas tur neziņā, līdz pēdējam brīdim, neļaujot nojaust – nošausies Artūra Skrastiņa Podsekaļņikovs pats, viņu izprovocēs vai galu galā piespiedīs?... Tādēļ vēl jo vairāk žēl, ka izrādes kopējo ritumu un spriedzi abos cēlienos nedaudz sagausina un atslābina vairākas Podsekaļņikova reālpsiholoģiski filozofiskās ainas, prātojot par dzīves jēgu, iespējami neiespējamo aizkapa dzīvi utml., kas stāstu padara it kā didaktiskāku. Artūrs Skrastiņš ir liela mēroga aktieris, tādēļ, lai skatītājs piedzīvotu katarsi, ko sniedz īsta traģikomēdija, iespējams, ka pietiktu pat ar vienu nopietnu, koncentrētu un eksistenciālus jautājumus uzdodošu monologu.
Latvijas tradīcijai pat par drosmīgu dēvējama režisora ironiskā attieksme pret Skrastiņu- Podsekaļņikovu- Mākslinieku kā svēto. Ierasts, ka dramatiskajā teātrī mākslinieki visbiežāk tiek patētiski glorificēti, bet "Finita la comedia!" Dailes teātrī piedāvā melnu, melnu humoru. Tik melnu humoru (tai skaitā ampelēšanos ap aktiera gulšanos zārkā un pareizticīgo baznīcas atribūtu vicināšanu) tik pārliecinošā sniegumā uz Latvijas skatuves laikam nebija nācies vēl skatīt.
Bauda vērot arī aktieru ansambli, kurā pat vismazāko lomu tēlotāji pašatdevīgi un azartiski iekļaujas uzveduma stilistiski sarežģītajā mehānismā. Kā parafrāze par "deus ex machina" uzrodas Jura Žagara inteliģents Aristarhs, kaut skaidrs, ka viņš drīzāk ir elles izdzimums (ar ironiju par pseidointeliģentiem!). Gauži infernāla būtne šķiet arī atsperīgā, ar dīvainu humora izjūtu apveltītā Podsekaļņikova sievasmāte Serafima, ko atveido lieliskā Lidija Pupure. Simtprocentīgi žanru jūt un Margaritas Ivanovnas lomā sprēgā Sarmīte Rubule, kuras varone ir tik ar sevi apmierināta un tik slāviski vitāla.
Savukārt mīļa karikatūra par francisko šarmu izdevusies Ievai Pļavniecei Kleopatras lomā. Žēl, ka skatuves pieredzes trūkums pelēku padarījis Dārtas Danevičas centīgi spēlēto Podsekaļņikova sievu Mariju. Vismaz trešajā pirmizrādē šķita, ka viņas Marija, atšķirībā no pārējās milzīgās kompānijas, spēlē it kā citā reģistrā. Īpaši grūta aina Dārtai ir vīra nāves apzināšanās skats. Protams, ņemot vērā, ka te viens dīkdienis pārtop "svētajā" un "svētā" vīra sievas vārds ir Marija, var mēģināt saskatīta apzinātu tēla klusinājumu …
Lai nu kā, jauniestudējums formas un satura ziņā ir tik biezs un daudzslāņains, tik asprātīgs un melns reizē, ka varētu garantēt ļoti plašas auditorijas interesi. Turklāt tas ir lielisks pierādījums, ka iespējams traģikomēdiju piedāvāt kā īstu mākslas darbu – ar pārsteidzošiem atradumiem skatuves estētikā, aktierdarbos un dzīves jēgas meklējumos, prieku sagādājot gan māksliniekiem, gan skatītājiem.