Vērtējums:
Vēl pirmspirmizrādes intervijās režisors stāstīja, ka joprojām notiekot darbs pie īsināšanas. Tātad darbam pie inscenējumam laika atlicis mazāk. Nav nekāds joks divos mēnešos iestudēt tik vērienīgu darbu – ar lielu ansambli, caurviju simultānām darbībām, neikdienišķu teksta apjomu, aktieriem, kas izspēlē vairākus tēlus. Turklāt fiziskā plāksnē tik "apgrūtinošā" scenogrāfijā…
Par Aigara Ozoliņa scenogrāfijas atslēgas elementu izvēlētas kāpnes. Mičelas romānā atsevišķas Skārletas un Reta epizodes spilgti attēlotas tieši uz trepēm. Tomēr lielajā Dailes skatuvē, kurā visu spēles laukumu aizņem milzu kāpnes, tās pats par sevi ir tik jaudīgs vizuāls tēls, ka "apēd" gan aktierdarbus, gan detaļās pārdomātās videoprojekcijas. Labi gan strādā aktieru nēsāto širmju ideja, kad uz tiem projicē dārza vārtus vai dzīvojamo ēku ārdurvis, taču širmju nemitīgā staipīšana kādā brīdī sāk kaitināt. Tieši tas pats attiecas uz gultām. Ja pirmajā reizē, tās piestiķējot pakāpieniem, nodomāju – cik oriģināli atrisināta lazaretes lieta, tad visās nākamajās tas šķiet vien mehāniski ilustratīvi.
Ja viss šajā iestudējuma koncepcijā paredzēts nomācoši mehānisks, idejiski fokusējoties uz kara gaļas mašīnas nejēdzību un rūpniecības attīstību, tad var gluži labi pieņemt lelles, kuras reprezentē Skārletas bērnus. Tomēr tik daudz kas te ir tikai nosacīts, nedzīvs. Visi skatuves tēli kaut kur nemitīgi pārvietojas, veidojot gluži ārprātīgu darbības intensitāti, kurā pazūd aktieri, tēlu raksturi, notikumu emocionālā atmosfēra. Noskan gongs, nākamā epizode, atkal gongs – nākamā… Aktieri uzvilkti darbojas kā komēdijās, kur viss būvēts uz dialogu atsperīgumu un paradoksālām situācijām, taču, ja "Spilvencilvēkā" un "Amadejā" ātrais temps palīdzēja satura un ideju atklāsmē, tad šeit - traucē.
Īpašas ir pāris ainas pirmajā cēlienā un dažas arī otrajā, kurās satiekas Kristīnes Nevarauskas Skārleta un Artūra Skrastiņa Rets. Tās ir divu ekscentrisku, bet dzīvu cilvēku sarunas, kuras klusībā liek formulēt nožēlas pilnu jautājumu – kāpēc aktieriem tik maz ļauts spēlēt?... Jo vairāk tāpēc, ka Kristīne Nevarauska jau sen bija gatava nospēlēt kaut ko dramatiski jaudīgu, bet attiecībā uz Artūru Skrastiņu līdz pat pirmizrādei ne man vienai likās – kāds gan viņš Rets Batlers?! Taču Artūrs Skrastiņš var nospēlēt visu, un mani viņa aktierdarbs, kaut arī no režijas puses iezīmēts stipri shematiskā uzstādījumā, pārliecināja, ka – jā, arī šis ir Rets Batlers. Pa druskai ciniķis, pa druskai švīts, pa druskai romantiķis – tāda it kā daļēji pat metafiziska, bet Skārletai liktenīga parādība. Par spīti apziņā tik spēcīgi iegravētajam, leģendārajam Klārka Geibla Retam…
Kristīnes Nevarauskas Skārletai uz saviem pleciem jāiznes visa milzīgā izrāde un aktrise varonīgi ar to arī tiek galā. Taču viņa ir tikai cilvēks, pirmizrādē balss pārpūle bija jūtama. Tik stingrā formā un tādā tempā, kādu uzlicis režisors, visu runāto piepildīt ar jēgu, intonācijām, pamatotām tēla psihofiziskajām reakcijām ir sarežģīti. Pat par klasiku kļuvusī frāze "par to domāšu rīt" izskan metāliski atsvešināti un formāli. Bez emocionālas bāzes un tēla apjoma palikuši arī Elīnas Dzelmes Melānija un Laura Subatnieka Ešlijs, Indras Briķes Mammīte un daudzi citi romāna varoņi.
To, ka iestudējums savā ziņā iecerēts kā mehānisko leļļu teātris, iezīmē arī horeogrāfu darbs. Ilze Zīriņa un Andris Kačanovskis mehānisku kustību partitūru radījuši vai visiem arī fokusa epizodēs neiesaistītajiem aktieriem. Savukārt papīra lelles ar to apģērbu plecu ļipiņām atcerējos, vērojot, cik veikli un atjautīgi Skārletai mainās Ilzes Vītoliņas kostīmi. Zaļacainās lēdijas zaļajai kleitai virsū uzliekot caurspīdīgu, balta tilla kleitu, Skārleta pārtop brūtē, bet, to nomainot ar tādu pat melna tilla ģērbu, Skārleta "sēro". Tikpat veikli, atpogājot atlokus, vīriešu ikdienas svārki pārtop armijas mundieros. Ar apbrīnu var vien izsekot Initas Dzelmes nemitīgajai lomu un kostīmu nomaiņai…
Izrādes reklāmtekstā teikts, ka Mičelas stāstā atspoguļota pasaule, kas aizgājusi "vējiem līdzi". Izrāde savukārt šķiet aizgājusi "vējiem līdzi", aizraujoties ar romāna sižeta izklāstu un formas dzīšanu.