Izrādes apskats: Uguns – grēki Dailē
Foto: Jānis Deinats

Šodienas notikumu kontekstā – pirmizrāde sakrita ar asiņainajiem notikumiem Parīzē - vispārsteidzošākā laikam ir tieši lugas izvēle. Atrast dramaturģisko materiālu, kas vēl precīzāk raksturotu laiku, kurā mēs patreiz dzīvojam, nez vai ir iespējams un tā ir nopietna liecība Mārtiņa Eihes režisoriskajam briedumam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vērtējums:

Pirms pāris gadiem Toruņas festivālā Važdi Muavada lugu "Ugunsgrēki", gan ar nedaudz mainītu nosaukumu, man bija izdevība skatīt Roterdamas RO Theatre izpildījumā. Toreiz teatrāļu aprindās sprieda par pilnvērtīgu teksta atgriešanos uz skatuves un libāņu izcelsmes franču valodā rakstošo Muavadu pat dēvēja par "mūsdienu Sofoklu", taču iestudējums atstāja diezgan pretrunīgu iespaidu. Cauri dubultajam tulkojumam varēja just tekstā ielikto traģēdijas potenciālu, bet uz skatuves tas izplēnēja režisoriski visai ilustratīvā lasījumā.

Mārtiņš Eihe ar savu lugas iestudējumu Dailes teātrī. gandrīz pilnīgi ir atteicies no jebkādas sižeta ilustrēšanas, aktieru spēli maksimāli sakoncentrējis uz runāto vārdu un panācis tik spēcīgu atmosfēras enerģisko sablīvējumu, ka dzirksteļošana skatītāja smadzenēs ir neizbēgama. Sekmīgi piemeklētais kontrasts starp tēmu un tās "ikdienišķo" uzlūkojumu paceļ iestudējumu līdz laikmetīgas antīkās traģēdijas līmenim, jo tajā mēs katrs varam izjust, kā darbojas likteņa pārspēks, kas atklājas cilvēka un likteņa vainas nevienlīdzībā.

Mātes atstātais testaments, kuru notārs dara zināmu Žannai un Simonam, ir vairāk nekā dīvains. Viņa liek sevi apglabāt kailu, bez zārka, ar seju pret zemi un virsū uzliet trīs spaiņus ūdens, jo tas, kurš ir klusējis un nav izpildījis solījumu, nav pelnījis epitāfiju. Lai šo nosacījumu mainītu, dvīņiem ir jāatrod tēvs un brālis, par kuriem māte ir noklusējusi. Pārvarot šaubas, pat dusmas par mātes rīcību, pirmā meklējumos dodas Žanna, vēlāk viņai pievienojas arī Simons un abiem kopā tas nozīmē rūgtu un sāpīgu atklāsmju pilnu ceļu kara pārņemtas zemes nesenā pagātnē.

Muavada stāstam par kara izdedzinātu zemi un cilvēkiem, kura centrā ir Navālas traģiskais liktenis, piemīt ļoti izteikts naratīvs un ļoti spēcīgs poētiskais piesātinājums. Pusmiljons bēgļu ienāca mūsu zemē un teica parūmējaties, mums nav kur palikt. Daži teica jā, daži nē un daži aizbēga. Vieni sacīja, tagad dzīvosim tā, otri - nē, mēs gribam šitā. Situācija tik nokaitēta līdz baltkvēlei un cilvēkos uzliesmoja naida uguns... Stāsts, protams, nav par to, kas un kāpēc izraisa karus mūsdienu pasaulē, bet gan par to, ko tas spēj izdarīt ar cilvēku un viņa dzīvi. Tas uzdod jautājumus, kas šodien skar katru no mums, jo pasaule jau nav nemaz tik liela, kā mums reizēm labpatīkas domāt.

Kārdinājums ekspresīvi izspēlēt lugas tekstu uz skatuves ir liels, bet Eihe tam tālredzīgi nav ļāvies un par izejas pozīciju savai izrādei izvēlējies Ingmara Bergmana savulaik iecienīto "atvērto platformu". Aktieri izrādes laikā skatuvi nepamet, bet ļauj notiekošajam plūst caur sevi arī tad, kad viņu personāžs tiešā darbībā nepiedalās. Minimālistiskais skatuves iekārtojums ar pašiem nepieciešamākajiem rekvizītiem (Ievas Kauliņas scenogrāfija) un ārējo izteiksmes līdzekļu ekonomija liek aktieriem visu uzmanību vērst uz sava varoņa iekšējām norisēm un ļauj radīt negaidīti piesātinātus tēlus.

Navālas dzīves pavedieni, kurus ar pretrunīgām jūtām un tādu pašu attieksmi šķetina dvīņi, uz skatuves parādās caur episku stāstījumu un viņas pašas monologiem un dialogiem, kas iezīmē likteņa kritiskos pagrieziena punktus. Ilze Ķuzule savu varoni šajā spēlē izjūt nevainojami, katrā epizodē, sākot no jaunības mīlestības, enerģiskajiem protestiem pret nolemtību un beidzot ar visām kara laikā pārdzīvotajām šausmām, aktrise atrod tieši tās askētiskās rīcības izpausmes, kas visprecīzāk raksturo pazemotas, bet nesalauztas dvēseles kustību pretī apskaidrībai.

Mīlestība un naids ir divi dvēseles komplimentārie principi, kas iezīmē mūsu ceļu starp tumsu un gaismu, starp labo un ļauno, starp skaisto un neglīto un mūsu pašu varā ir izvēlēties, kā mēs tos pielietosim un pa kuru ceļu iesim. Reizēm to izdarīt ir ļoti grūti, bet Navāla zina virzienu, un, lai cik nežēlīgi būtu likteņa uzliktie pārbaudījumi, lai cik lielas ciešanas tas sagādātu, viņa no tā nenovirzīsies. Kopā ar režisoru aktrisei bez jebkāda patosa un sevis plosīšanas ir izdevies radīt ārkārtīgi spēcīgu mūdienu traģiskā varoņa tēlu un šodienas teātrī tas nemaz nenotiek tik bieži.

Žanna un Simons, kas notāra mudināti, pārvar sevī aizvainojumu par mātes klusēšanu un beigās tomēr izpilda viņas pēdējo gribu, tīri intuitīvi sajūt, ka tur slēpjas viņu sakņu neatklātais noslēpums. Tas ir svarīgs kaut vai tāpēc, lai apzinātos, kas īsti mēs esam lielajā dzīvības kokā. Ievas Segliņas Žanna izrādē to dara metodiski, ar matemātisku loģiku restaurējot mātes dzīves notikumus, kuros atklājas visa tā nežēlība un cietsirdība, ko cilvēkos ir uzjundījis karš. Ginta Andžāna Simons darbojas vairāk impulsīvi, aiz bravūras slēpdams savas bailes uzzināt patiesību, bet abi aktieri kopā savu personāžu rīcībā un reakcijās pārliecinoši ataino to sāpīgo pieredzi, kuru nereti mēdz sniegt savas identitātes apzināšanās.

Aktieru ansamblis kopumā, pateicoties striktiem režijas norādījumiem, uz skatuves darbojas ļoti saskaņoti un veido kaut ko līdzīgu transformētam grieķu kora tēlam, kas virza uz priekšu darbību, palīdz atklāt notikumos ietverto saturu un piešķir izrādei atmosfēru, no kuras nevar izvairīties. Ārēji paskopajās mizanscēnās ir atstāta vienreizēja iespēja katram zālē sēdošajam iztēloties visas tās šausmas, ko pārdzīvo lugas varoņi un tas ir daudz iedarbīgāk par ierastajiem aktieru centieniem tās "reāli izdzīvot".

Vienīgi mazliet neizprotami, kāpēc režisors no sava uzmanības loka ir izlaidis notāra Lebela tēlu. Intara Rešetina pašrežija un aizraušanās ar saviem "aktieriskajiem atradumiem" laužas arā no izrādes kopējā plūduma. Eihem to vajadzēja pamanīt.

Pārējie aktieri, atveidojot dažādas ar Navālas likteni saistītas lomas, ļoti profesionāli variē savu spēli starp stāstījumu un attēlojumu, tajā tikpat kā nav nevajadzīgu emocionālo izvirdumu vai attieksmes demonstrējumu, vien laiku pa laikam simboliskā žestā sablīvēta darbība. Liekas, režisors pie sevis ir rūpīgi izsvēris šī "neitrālā stāstījuma" priekšrocības un tas dod iespēju viņam atsegt teksta jēdzienisko slāni, liekot katram skatītājam patstāvīgi nonākt pie lugas varoņu rīcības izvērtējuma.

Galu galā ļaunais jau neeksistē ārpus cilvēka, un tas, ko mēs viens otram nodarām, nāk no mums pašiem. Liktenis to vienkārši summē kopējā eksistences telpā un bieži pavērš pret cilvēku, kas sadomājis viņam pretoties. Šī cīņa gandrīz vienmēr ir nevienlīdzīga un atsevišķam indivīdam traģiska, bet tās atainojums mākslā satur sevī visspēcīgākos katarses iedīgļus. Grieķi to apzinājās un radīja savu "āža dziesmu", bet Važdi Muavads tai šodien cenšas piešķirt mūdienīgu skanējumu. Savukārt, Mārtiņš Eihe to ir sadzirdējis un dāvājis lielisku iespēju arī mums tajā ieklausīties.

Tags

Dailes teātris Ieva Segliņa Ilze Ķuzule Izrādes apskats Mārtiņš Eihe
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form