Izrādes apskats: 'Velns ar ārā!' jeb Valsts aparāta atpurvošana
Foto: Jānis Deinats

Politiskais teātris Latvijā allaž ir gaidīts, izrādes vienmēr (vai arī vairumā gadījumu) pārvēršas par lieliem notikumiem, ļaujot skatītājiem gan pasmieties par mūsdienu Latvijas politikā un sabiedriskajā dzīvē notiekošo, gan arī visai skaudri sastapties ar patiesību, ja izrādes radošā komanda piedāvājusi bagātīgu faktu apkopojumu par kādu politisko figūru.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vērtējums:2

Vienu no šādiem notikumiem piedāvā Jaunā Rīgas teātra aktieri un režisors Gatis Šmits, iestudējot izrādi "Kārkli" un vēl pirms pirmizrādes ziņojot: "Mākslinieka uzdevums ir turēt spoguli sabiedrības un arī varas priekšā. Vai gribat redzēt, kā mūsu spogulī izskatās dažu varas pārstāvju nesodāmības apziņa, kūtrums un augstprātība?" Par šo "spoguli" – turpinājumā.

Politiskais diskurss caurvij JRT sezonas pirmās puses izrādes. Alvja Hermaņa iestudējuma "Pakļaušanās" priekšplānā izvirzās skats nākotnē – Francija 2022. gadā, islāms un tā ietekme. Atšķirībā no JRT jaunākās izrādes, "Pakļaušanās" ir autora Mišela Velbeka fantāzija par tēmu, kas, protams, var kļūt arī par realitāti.

Savukārt "Kārkli", lai arī varētu tikt raksturoti kā dokumentāla fantastika, piedāvā skatītājam vairāk vai mazāk plaši zināmus un apspriestus faktus par amatpersonu lēmumiem, rīcību un sekām. Vai amatpersonas to visu atzīst? Izrādes veidotāji skaidru atbildi nepiedāvā, līkumojot garām skaidram "Jā!" un drīzāk politiķiem raksturīgā manierē sniedzot atbildi likumā noteiktajā kārtībā, ar pretjautājumu vai klusēšanu. Iestudējumu varētu saukt arī par politisko kabarē, kur reāli notikumi apspēlēti tik groteski absurdā tonalitātē, ka nu jau par tiem jāsāk smieties, nevis jāuztver pilnā nopietnībā.

Režisors un radošā komanda tēmas smagumu izvēlējušies atvieglot ar vairākiem muzikāliem un teatrāliem paņēmieniem, kas iestudējumam piešķir sava veida kabarē elementus, noņemot politisko spriedzi.

Izrādes darbība notiek galvenokārt nosacītā vidē, arī scenogrāfija ir minimāla, abās skatuves pusēs izvietotas garenas konstrukcijas, telpas un vietas sajūtu radot ar projekciju palīdzību. Vienubrīd darbība risinās Saeimas sēžu zālē, citā brīdī varoņi atrodas mežā, bet vēl citā – tādā kā izklaides šovā. Skatuves vidū novietots neliels paaugstinājums, uz kura pēc kārtas kāpj dažas no lielākajām politikas figūrām Latvijā: Solvita Āboltiņa, Raimonds Vējonis un Ēriks Kalnmeiers. Bez trim amatpersonām izrādē ir vēl divi tēli, kas simboliski atgādina par labā un ļaunā cīņu, – Kaspara Znotiņa Velns un Gunas Zariņas Eņģelis. Savā starpā viņi noslēdz darījumu, kam būtu jāparāda politiķu "īstā daba". Nevienā brīdī aktieri nekļūst tikai par stāsta virzītājiem, jo izrādes veidotāji kā svarīgu aspektu izvēlējušies iemiesošanos politiskajās figūrās, pārņemot gan viņu izskatu un ģērbšanās stilu, gan runas manieri. Režisors un radošā komanda tēmas smagumu izvēlējušies atvieglot ar vairākiem muzikāliem un teatrāliem paņēmieniem, kas iestudējumam piešķir sava veida kabarē elementus, noņemot politisko spriedzi.

Izrādes apskats: 'Velns ar ārā!' jeb Valsts aparāta atpurvošana
Foto: Jānis Deinats

Informatīvajā "programmiņā" lasāms, ka jau minētajiem aktieriem un režisoram izrādes tapšanā palīdzējis arī pulks dažādu nozaru speciālistu – žurnālisti, politiķi, pat dendroloģe Inta Skujeniece. Zinot, ka iepriekš aktieri viesojušies Saeimā, politiķus vērojot klātienē, un redzot izrādes tapšanā iesaistīto personu vārdus un skaitu, kā arī dzirdot iestudējuma saturu, ne brīdi nešķiet, ka darbs būtu veikts pavirši vai bez aktieru iesaistes, viņiem vien piedaloties kārtējā sezonas iestudējumā. Kolektīva vēlme aptvert pēc iespējas bagātāku materiālu, neaprobežojoties ar tikai dažiem faktiem, ļauj "Kārkliem" kļūt par objektīvu un, kas nav mazsvarīgi, iesaistītos interesējušu situācijas atspoguļotāju, lai arī izrādei var pārmest tendenciozitāti. Taču var piekrist režisoram, kurš teicis, ka atspoguļotajiem politiķiem saskatīt sevi izrādē varētu nebūt patīkami, taču tāpēc vien komanda nav baidījusies izrādi veidot tādu, kāda tā ir redzama.

Tā kā pirms izrādes Šmits izteicies, ka izrādes spogulī varēšot saskatīt "nesodāmības apziņu, kūtrumu un augstprātību", domājot par izrādi pēc tās noskatīšanās, secināju, ka katrā no šiem apzīmējumiem var būt iekodēts kāds no attēlotajiem politiķiem.

Nesodāmība. Ironiski, ka pie šī apzīmējuma no trim amatpersonām visatbilstošāk būtu rakstīt tieši ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru, kura tēlā iejuties aktieris Ģirts Krūmiņš un kuram faktiski vajadzētu atbildēt par likumu pareizu izpildi. (Jāpiebilst, ka viena no izrādes veiksmes atslēgām ir asprātīgās vārdu spēles, kaut ar frāzi, kas minēta virsrakstā un kas precīzi iekļaujas jau iestudējuma sākumā definētajos spēles nosacījumos – izdzīt velnu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.) Krūmiņa Kalnmeiers tēlots kā apātisks, neapķērīgs, vienaldzīgs vīrietis, kas nespēj saskatīt sakarības starp faktiem un savu dalību tajās. Viņam pārmet gan lēmumus Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas sakarā, gan arī piesauc citas ģenerālprokurora rīcības un sekas, kuras ar Krūmiņa izteiksmīgajām un reālajai amatpersonai līdzīgajām grimasēm, monotono balsi un pat fizisku atturību izrādē redzamais Kalnmeiers neatzīst. Šis ir viens no skaidrākajiem brīžiem izrādē, kad tieši var saprast tās autoru mērķi un spoguļa būtību – parādīt amatpersonu kļūdaino rīcību, balstoties uz faktiem, ko paši varam atrast, parokoties internetā. Tikai Velns un Eņģelis to izdara mūsu vietā.

Kūtrums. Turpinot pie katra no režisora Šmita piedāvātajiem īpašības vārdiem "pievilkt" kādu no izrādē attēlotajām amatpersonām, kūtrumam visvairāk raksturīgs Andra Keiša varonis, mūsu valsts prezidents Raimonds Vējonis. Un tieši šis izrādes fragments, kurā gandrīz vai 1:1 atmosfērā skatītājiem pretnostatīts Vējonis, mani mulsināja visvairāk. Kamēr pārējām amatpersonām, Kalnmeieram un Āboltiņai, izrādes veidotāji atlasījuši bagātīgu, pamatotu, argumentētu faktu un jautājumu izlasi, Vējonim tiek pārmesta (?) ... dalība raidījumā "Ķepa uz sirds" 2016. gada janvārī. Gandrīz vai precīzi vārds vārdā tiek citēts gan tas, ko viesošanās reizē dzīvnieku patversmē teicis Vējonis, gan arī aizkadra balss teiktais. Nekādu kļūdainu darbību, nekādu šaubīgu lēmumu, vien smiekli zālē par to, ka kaķis nešķiro, kam ielaist nagus – valsts prezidentam vai parastam cilvēkam. Iespējams, ar šī raidījuma palīdzību mēģināts akcentēt Vējoņa biežo parādīšanās dažādos publiskos pasākumos, kas īpaši apspriesta viņa prezidentūras pirmajos mēnešos, kā arī jūtība un emocionalitāte, kādu prezidents izrāda uzrunās un citos notikumos. Iespējams, tādējādi izrādes radošā komanda skaidri norāda, ka, salīdzinot ar Kalnmeieru un Āboltiņu, Vējoņa politiskais spēks un ietekme ir daudz mazāka, un viņam gluži vienkārši nav, ko pārmest.

Augstprātība. Domājams, pat bez minēšanas pie šī īpašības vārda būtu pierakstāma izrādē attēlotā Solvita Āboltiņa. Iespējams, divas no lielākajām tā izpausmēm publiskajā vidē noteikti ir viņas iekļūšana Saeimā pēc tam, kad no deputāta mandāta atteicās pāris minūtes pirms tam svinīgo solījumu devušais Jānis Junkurs, lai gan Āboltiņa 12. Saeimas vēlēšanās mandātu neieguva. Savukārt kā otru var minēt bēdīgi slaveno ūjināšanu, ejot garām pie Saeimas rīkotajam Latvijas pensionāru federācijas piketam. Abi un vēl citi izrādē apspēlēti kā Āboltiņas sastapšanās ar faktiem no sērijas "Visi to zina, bet tev jāpasaka, vai tā ir", pretējā gadījumā paredzot visai ķecerīgu izaicinājumu, kam Brokas spēlētā ieturētā, izvairīgā, paštaisnā deputāte ļaujas. Tas ir viens no JRT komandas radītā iestudējuma stūrakmeņiem – savā veidā pretnostatīt skatītājiem amatpersonas, faktiski nosaukt iemeslus, kāpēc viņi nebūtu pelnījuši atrasties Latvijas politiskajā vidē, taču skaidru atbildi viņu vietā nesniegt, jo, pirmkārt, tā taču "nav" zināma, otrkārt, politiķi to nekad skaidri neteiktu. Tā vietā gan Āboltiņa, gan Kalnmeiers (mazāk vai nemaz – Vējonis) izrādē atainoti kā mazliet gļēvi, mazliet pārāk pašpārliecināti, diezgan nelokāmi politiskie spēki, kuri spēj skatīt vaigā gan nepilnības Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanā, gan Saeimas vēlēšanu peripetijās, pat ja uz viņiem reizē skatās simtiem (izrādē) un pat tūkstošiem (sabiedrībā) cilvēku. Kā un kāpēc? Atbildes nav. Un par to ar abiem varoņiem izrādē tiek visnepatīkamākās pārmaiņas – Krūmiņa varonis kļūst par suni, bet Brokas Āboltiņai visu priekšā nākas šķirties no apģērba gabaliem.

Izrādes kulminācija ir pašās beigās, kad Keiša atveidotais Vējonis sniedz vairākas minūtes garu (uz)runu. Drīzāk gan šķiet, ka Vējoņa uzrunas aizsegā koncentrēta radošās komandas kolektīvā doma, vienuviet apkopojot secinājumus par līdz tam iestudējumā redzēto un vienlaikus arī raksturojot kopējo politikas ainu. Ja līdz tam aktieri Znotiņa amizantā Velna un cerību pilnā Eņģeļa pavadībā sagādāja skatītājiem pacilājošu garastāvokli un deva iespēju pasmaidīt par, bez šaubām, absurdo, tad beigu patoss iepriekš radīto pacilātību plūstoši pārvērta teju vai vēl skaudrākā realitātes apjaušanā. Tukšā, aptumšotā skatuvē Keiša paša personība komplektācijā ar īpaši Vējoņa lomai radīto raksturīgo augšzemnieku akcentu stingrā balsī vēršas tieši pret skatītājiem, radot neizbēgamu sastapšanos ne tikai ar to, ko mums kā tautai gribētu teikt prezidents, bet ko mums kā cilvēkiem (no sirds?) saka līdzcilvēks no skatuves. Var vien minēt, kurai no personībām (Keišam vai Vējonim) izrādes skatīšanās laikā skatītāju piešķir lielāku vērienu.

Vai izrādē izdevies valsts aparātu "atpurvot" no politiskās bezatbildības, nesodāmības, kūtruma, augstprātības? Pateikt, ka izrāde rosina domāt, ko tā, protams, dara, būtu par maz. Drīzāk autori norāda un atgādina par purva esamību.

"Kārkli" nav glaimojoša izrāde, uz ko jau norāda Šmita pirmsizrādes izteikumi par to, ka iestudējums būšot kā spogulis. Tas rāda atsevišķas amatpersonas (un tās arī vispārina) kā pašapmierinātas, pat stagnējošas un visādā ziņā izvairīgas figūras, kurām iepriekš pieņemtie lēmumi nekādi neietekmē šī brīža atrašanos politiskajā vidē, lai arī iedzīvotāju uzticību, ticams, tās jau zaudējušas. Izrāde drīzāk nav paredzēta tiem, kuri uz JRT vēlas doties pēc šim teātrim raksturīgās mākslinieciskās kvalitātes, filozofiskā dziļuma un citām vērtībām, kas teātri izceļ uz citu fona. Taču JRT izvēle lielo zāli "ziedot" savam viedoklim par politisko situāciju ir liela uzdrīkstēšanās, kā tas patiesībā ir ar vairumu politisko iestudējumu.

Vai izrādē izdevies valsts aparātu "atpurvot" no politiskās bezatbildības, nesodāmības, kūtruma, augstprātības? Pateikt, ka izrāde rosina domāt, ko tā, protams, dara, būtu par maz. Drīzāk autori norāda un atgādina par purva esamību. Lai arī izrādē brīžam izskan ieteikumi, ko attēlotajām personālijām un mums pašiem dzīvē vajadzētu darīt, "Kārkli" ir radošs un izklaidējošs veids, kā caur humoru stāstīt par visai skaudro realitāti, kas vai nu paslīdējusi garām, nepietiekami ietekmēta, vai arī tiek noklusēta un pieņemta kā pašsaprotama. Kas tad ir kārkli? Vītolu ģints pārstāvji, kuri labprāt aug mitrās vietās, arī plūstošajās upēs. Runājot metaforās, politiskā vide, lai arī nestāv uz vietas, tomēr ir apaugusi kārkliem un pārpurvojusies. Savukārt otri vītolu ģints pārstāvji, līganie vītoli, uz kuriem tiekties aicina Keiša Vējonis, ir vareni un stalti, un tikai spēcīgākie kārkli varot pārvērsties par vītoliem. Taču, lai mainītos, nepieciešami jauni asni, jo esošie kārkli par vītoliem nekļūs. Un to zina gan izrādes veidotāji, gan skatītāji.

Tags

Andris Keišs Gatis Šmits Ģirts Krūmiņš Izrādes apskats Jaunais Rīgas teātris
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form