Vēl pirms izrādes sākuma uz skatuves priekškara milzīgā palielinājumā redzam, ka greznam atzveltnes krēslam šķērsām atlaidusies Veronikas Plotņikovas Varvara. Pāri šai glancētajai "bildei" lieliem burtiem rakstīts ЖАРКО.
Skatoties iestudējumu, asociācijas, kas tiek rosinātas atceroties šo uzrakstu un vērojot Veronikas Plotņikovas skatuves varones slēptās ciešanas un pat zināmu izmisumu, veidojas cita pēc citas. Bagātā advokāta Basova sieva, arī šeit vasarnīcā, nespēj atrast sev mieru un atbildes uz jautājumu – kā (un kāpēc vispār) dzīvot.
Apkārt mutuļo spožu un ārēji ar pasauli apmierinātu cilvēku burziņš. Tomēr šo varoņu intensīvā darbošanās un runāšana šķiet vien ārēja čaula, kas slēpj neiedomājamu tukšumu, niecību, bezjēgu. Toties ar pamatotu jēgu radīta scenogrāfa Reiņa Dzudzilo un kostīmu mākslinieces Kristas Dzudzilo spēles telpa: pelēkā skatuves kārbā (bez logiem un pamanāmām durvīm!) rosās labi ģērbti, stilīgi ļautiņi.
Sajūta, pat tikai vērojot, burtiski ir smacīga. It kā tā būtu kāda garīgi noslēgta kolba, kurā ļaudis sevi visai labprātīgi ieslodzījuši. Viņi gan jūt, ka īsti komfortabli te nav, taču – kaut ko mainīt vai nu negrib vai nemāk. To visu vērojot, ar vien uzstājīgāk, asociācijas aizslīd šikās Jūrmalas, Ķemeru sanatorijas spožuma (un posta) un Jaunā viļņa virzienā…
Kad otrajā daļā fonā skan ballīšu reivīgās mūzikas monotoni pulsējošais ritms (radot tādu kā skumja satraukumu spriedzi), atmiņā uzpeld līdzīgas ainas un idejas no Paolo Sorrentino "Dižā skaistuma", kurā arī tiek mēģināts notvert atbildi uz jautājumu par "skaistās dzīves" jēgu un būtību. Elmāra Seņkova iestudējuma gadījumā gan galvenā varone it kā izgaismojas caur sabiedrību, kamēr filmā otrādi - sabiedrību skatam caur galvenā varoņa uztveres un domu prizmu. Lieliski, ka Veronika Plotņikova Varvaru nespēlē viennozīmīgi: kā cietēju, "nospiesto inteliģenti" vai, piemēram, ārējo apstākļu diktātā garīgajā attīstībā apstājušo personību.
Aktrises varone drīzāk ir apmulsusi šajā savā dzīves posmā, jo neredz vairs skaidrus un jēdzīgus orientierus. Turklāt zem apkārtējo cilvēku glamūri glītajām maskām atklājas viens vieplis pēc otra. Un izejas nav! Jo, iespējams, viņa saprot, ka pašai jau arī zem daiļās maskas ir tāds pats vieplis…
Sajūsmina visa ansambļa dalībnieku aktierspēle. It kā nekad agrāk šie aktieri nebūtu redzēti. Turklāt katrs no aktieru radītajiem varoņiem ir klātesošs skatuves stāstā visu izrādes laiku gan fiziski, gan garīgi – ar spraigu tēla iekšējo dzīvi. Katram no varoņiem, šķiet, sacerēta tēla biogrāfija ne tikai attiecīgajā skatuves laikā, bet arī pirms un pēc izrādes noteiktā nogriežņa. Ja pagājušajā sezonā, vērojot aktierus, prieka pilnu pārsteigumu sagādāja Jevgeņija Arjē iestudētajā "Jakišā un Pupčē" stilistiski attīstītā klaunādes estētika, tad Seņkova izrādē šosezon – neticami precīzā un attaisnotā reālpsiholoģiskā aktierspēle, kuras dzīvajam nervam iespējams izsekot visu izrādes laiku. Kur pretī, skatoties dažu labu citu šā teātra iestudējumu, dažkārt pārņem depresīva bezcerība, aizdomājoties – ka te dzīvs vairs tikai rādīšanas un mākslīgas uzspēles "smukteātris".
Skaidrs, ka ir viena daļa teātra apmeklētāju, kas tieši tādu skaidru, saprotamu un eksaltētu ciešanu/jūtu rādīšanu arī šeit vēlas redzēt, par ko liecina kaislīgi noliedzošie komentāri pie "Vasarnieku" iestudējuma teātra mājas lapā. Uzreiz gan jāteic – vienaldzīgo šoreiz nav.
Komentētāju vidū ir tik pat daudz kaislīgu jauniestudējuma apliecinātāju, kas priecājas par to, cik mūsdienīgi Elmāram Seņkovam un viņa komandai izdevies parādīt Maksima Gorkija reiz uzrakstītās cilvēku kaislības, domas, pārdzīvojumus. Režisora asistente dramaturģijas jautājumos bijusi Madara Rutkeviča un, klausoties adaptētos varoņu dialogus un monologus, atliek vien mulst, cik aktuālu, daudznozīmīgu un pārlaicīgu materiālu Gorkijs radījis vairāk nekā pirms 100 gadiem.
"Vasarnieku" iestudējums Mihaila Čehova Krievu drāmas teātrī ir jāredz!
Lielisko aktieru dēļ, kur nevienu nav iespējams izcelt, jo Seņkova piedāvātais satura un formas "jaunais vilnis" aktieriem izrādījies saprotams un aizraujošs; skaidrās un reizē tēlainās scenogrāfijas dēļ, kurā Reiņa Dzudzilo iemīļotais kubs atkal atradis jaunu izteiksmi un jēdzienisko slodzi; šodienas aktualitāšu un krievu klasikas fabulas neticami harmoniskās savienošanās dēļ, jo izrādes zemteksti glamūri saldajā, bet gaumīgi vizuālajā ietvarā ir nepārprotami.