Izrādes apskats: Ziedonis un Jaunais Rīgas teātris
Foto: Publicitātes foto

"Puikas, šis brauciens būs tāls un traks" ir vienas no pirmajām Imanta Ziedoņa dzejas rindām, kas izskan Jaunā Rīgas teātra jauniestudējumā "Ziedonis un visums" Alvja Hermaņa režijā. Tās izdzirdot, vēl nevar nojaust, cik "traks" patiesībā šis brauciens jeb izrādes vakars izvērtīsies. Traks, aizraujošs, jautrs, asprātīgs un emocionāli aizkustinošs, bet attiecībā pret šo laiku, kurā dzīvojam, – skaudri dzēlīgs.

Vērtējums: +

Vai visos izrādes reklāmas materiālos un intervijās ar Kasparu Znotiņu, kurš atveido centrālo iestudējuma tēlu – Ziedoni, uzsvērts, ka "Ziedonis un visums" nebūs par Imantu Ziedoni, bet gan par latviešiem. Tomēr uzvedums, balstoties uz apbrīnojamo Kaspara Znotiņa aktierdarbu, tik precīzi atveidojot dzejnieka ārējo veidolu un uzvedības stilu, kā arī viegli un atraktīvi saspēlējoties ar uzvedumā iesaistīto aktieru ansambli, pirmām kārtām runā par Imantu Ziedoni. Par dzejnieku, ar kura daiļradi gandrīz katram no mums ir kādas personīgi nopietnas attiecības. Un tādas attiecības ar dzejnieku, veidojot tēlu, noteikti bijušas arī Kasparam Znotiņam.

Neraugoties uz visā izrādes garumā kūsājošo komiku, iestudējums ir nopietni oriģināla versija par dzejnieku Imantu Ziedoni. Kaspara Znotiņa atveidotais "izrādes liriskais varonis", kura uzdevums ir personificēt Latvieti, šķiet tomēr it kā no citas pasaules. Viņš izrādes divās ar pusi stundās it kā maldās starp apkārtējiem cilvēkiem, latviskajiem stereotipiem un priekšstatiem par dzejnieku Ziedoni, vienlaikus uzsverot spēli, kurā notiek atklāta maskošanās. Spilgtākā "maska" ir Ziedoņa kuplie mati – parūka, kuru vairakkārt atklāti noņem un uzliek Kaspars Znotiņš vai matu ērkulis, kuru izrādes Ziedonis "uzkasa" Andim Strodam… Savukārt brīva ieiešana un iziešana no tēla ir epizodē ar Vairas Vīķes- Freibergas apsveikuma runu dzejniekam 70 gadu jubilejā, kuru lasot Kaspars Znotiņš nemanot pāriet uz eksprezidentes runas manieri. Arī paša teksta dēļ epizodi pat varētu uzskatīt par iestudējuma formas un satura kulmināciju – tik daudz zemtekstu, atziņu un paradoksu par latviešiem tajā var saklausīt… Taču īstā, emocionālā izrādes kulminācija ir finālā ar Vecrīgas dejojošo tanti (Liene Šmukste) un Dziesmiņu par prieku, kur ideāli sakombinēts komiskais un dramatiskais, raksturojot gan iestudējumu kopumā, gan mūsu jaunāko laiku kultūras vēsturi.

Iestudējuma spēles jeb spēlēšanās vieglums rada vistiešākās asociācijas ar Imanta Ziedoņa izteiksmes stilu dzejā un publicistikā. Brīdī, kad Kaspara Znotiņa Ziedonis sāk runāt arī Imanta Ziedoņa intonācijās, atceros kādu reiz izteiktu apgalvojumu, ka savu dzeju adekvāti spēj lasīt tikai pats dzejnieks. Arī tā ir spēle – mūsu priekšā it kā ir un it kā nav Ziedonis; tiek runāta nopietna dzeja un vienlaikus skatītājs nespēj nesmaidīt, jo redzama filigrāna parodija.

Līdzās dzejnieka izteiksmes stila atspulgam aktieru spēles vieglumā, iestudējuma kompozīcijā tikpat pamanāms ir Ziedonim raksturīgais tā dēvētais tēzes- antitēzes princips, kas šeit izpaužas glorificētu parādību apsmaidīšanā vai "izpurināšanā". Neviens taču neapšauba Dzejas dienu, Dziesmu svētku vai dziesmas "Pūt, vējiņi!" nozīmību mūsu kultūrtelpā? Taču jebkura lieta, kas neapzināti tiek uzcelta uz postamenta vai lietota nelaikā/ nevietā, var kļūt par savu pretmetu.

Uzsverot lietu duālo dabu, vairāki pirmās daļas motīvi parādās arī otrajā cēlienā – tikai citā rakursā vai padziļinot jau skarto tēmu: jaunības mīlestība Oldziņa tomēr tiek paņemta uz divriteņa "bomīša"; tā arī nevienam citam, izņemot Kaspara Znotiņa Ziedoni, neizdodas precīzi atveidot dzejnieka runas stilu dzejas rindās par kukainīti un sauli; "Ziedoņu" trijotne pie kafejnīcas galdiņa tā arī nekļūst par vienu veselu u.tml. Lai kā mums gribētos ar Ziedoni identificēties, tā ir un paliek cita, neuzminama pasaule – gan aktierim, gan skatītājam. Tāpat kā Ziedonis ir un nav Ziedonis, iztulkots kādā brālīgās padomju republikas valodā, kas parādīts īpaši asprātīgās etīdēs. Bet Imants Ziedonis jau arī pats saka – kaut patīkami, ka tavu dzeju lasa, tomēr vajag dzīvot ar "pašdzeju". Tādā ziņā JRT Ziedoni noteikti var dēvēt par pašdzeju – būvētu uz šim teātrim raksturīgo etīžu metodi un stāstot par mums - latviešiem, izrāde kopumā atgādina milzīgu, skaistu dzejoli.

Uzveduma sākuma daļā kādu brīdi it kā saminstinājos, baidoties – vai smejoties un ķiķinot par asprātībām etīdēs, nepalaižu garām ko svarīgu un būtisku. Taču JRT aktieri ir gudri, sevi nemitīgi urdoši un allaž meklējoši cilvēki, kuri dzejnieka pasaulē mēģinājuši ieskatīties, cik vien dziļi bijis iespējams. Tāpēc caurviju komiskā ironija un groteska nemaz nevar nevienu aizvainot, bet tas, cik daudz vielas pārdomām no šī darba paņemt sev, jau atkarīgs no paša vēlēšanās iedziļināties, pieslēgties, saprast.

Iestudējums piesātināts ar latviskiem kultūrcitātiem, kurus skatoties neviļus pārņem pat nacionāls lepnums. Līdzās aktieru maskošanās jautrībai vienīgā īstā, dabiskā būtne ir dzīvs ēzelītis. Izrāde pastāsta arī, kas tas tāds ir un kā to uztvert. Bet ēzelītis droši vien ir arī kā spilgts pretnis Motociklam, kurš ir gan zināms garīgās, gan fiziskās brīvības simbols, prātā paturot arī faktu, ka turpat pirms 40 gadiem taču tieši uz šīs skatuves Pēteris Pētersons savulaik iestudēja dzejas teātri "Motocikls". Negaidīti asprātīga ir aina ar Alvja Hermaņa parādīšanos Vara Piņķa atveidā, korespondējot ar Ziedoni- Znotiņu, kā arī Piņķa parodētais Raiņa piemineklis utt. Kaut arī rotējošā tante magnetolas pavadībā "YouTube" ir viens no populārākajiem "Vecrīgas apskates objektiem", šķiet, ka tā īsti "Ziedoni un visumu" sapratīsim tikai mēs paši, latvieši. Jaunais iestudējums ir kā dzejnieka Imanta Ziedoņa laikmeta savdabīgs dokuments, kurš dāvā neikdienišķu gandarījumu un prieku.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form