Izrādes recenzija: Titāniks pēc Kamerona
Foto: Publicitātes foto

Regnārs Vaivars Nacionālā teātra Jaunajā zālē iestudējis tik personīgu izrādi, ka, to skatoties, brīžiem rodas sajūta – tev ļauts redzēt vairāk nekā vajadzētu. Taču tieši izrādes veidotāju personīgi sāpīgā klātbūtne saviļņo un pārsteidz arī šoreiz.

Jau vairakkārt NT aktieri ar neviltotu azartu metušies savas profesijas "pētījumos". "Septiņos Faustos" aktieri pašatklājās Viestura Meikšāna režijā, nesenākā vēsturē Elmārs Seņkovs simtprocentīgu aizrautību bija panācis vēl sarežģītākā attiecību "teātris-dzīve-lomas" mezglojumā "Izrādē "Gals"". Pieskaitīt varam arī Seņkova un Bugavičutes "Meitenes", kā arī aktieru pašiniciatīvas projektu "Īstais teātris".

Tāpat atmiņā labi iegūlis Gaļinas Poliščukas interpretētais Šekspīrs iestudējumā "Spītnieces savaldīšana" NT lielajā zālē, kur delartiskajās atraktivitātēs piedalījās Arturs Krūzkops. Regnāra "Titānikā" Krūzkopam uzticēta režisora Ādolfa loma…

Tēma, izrādās, joprojām nav izsmelta un Regnārs Vaivars atradis atkal jaunu fokusu. Režisors sev tik raksturīgajā manierē savienojis dažādus mērogus: vēstures katastrofu, kino "ikonu", latviešu literatūras klasiku un 80. gadu latviešu padomju estrādi... Dekonstruējot labi zināmo, detaļas saliktas jaunā kolāžā, un, ar pieticību nesirgstot, kopums nosaukts par kamermūziklu "Titāniks".

Pēc izrādes noskatīšanās mani nemaz vairs nemulsina žanra apzīmējums, un ir taisnība režisoram, kurš visai pretenciozi iestudējuma pieteikumā saka – arī kabatas formātā iespējami visi tie paši triki, kas ierasti vērienīgos mūziklu inscenējumos, panākot ne mazāku efektu. Regnāra Vaivara "Titānikā" ir gan dziedāšana, gan dzīvs mūziķis (Jānis Pauls vai Pēteris Ozoliņš – orķestris vienā personā), gan žonglieris, gan īsta šovdeja (horeogrāfe Anta Priedīte). Turklāt gandrīz viss tiek pasniegts bez ciniskas ironijas vai iznīcinošas groteskas, vien ar teatrālu spēli.

Šī godīgi emocionālā intonācija valdzina visu izrādes laiku, neraugoties uz "kabatas formātu", kas šķiet kā spēļu laukums. Skaidrs, ka Ģirta Liuzinika sunītis – spēļu mašīnīte vai apzeltītais papes amors un citas režisoram raksturīgās "atrakcijas" ir ironiski iezīmētas, tomēr jēgas ziņā gana ietilpīgas un "kamermūziklā" tik iederīgas! Ir bauda būt notikumā, kurā tu jūti – režisors ir atļāvies būt brīvs, darīt to, ko vēlas, ko savā fantāzijā iztēlojies. Aktieri viņu ir sapratuši un ar iedotajām mantām (t.i. tēmu) aizrautīgi spēlējas kā bērni.

Šķiet, princeses- guvernantes Aijas loma speciāli rakstīta Maijai Doveikai. Vērojot viņu Dailes teātra "Tetovētajā rozē", DDT "Cilvēks šinelī" un tagad "Titānikā" – šķiet, baisa netaisnība, ka šī ārkārtīgi skaistā un neparasti talantīgā aktrise ierakstīta vien teātru ārštatniekos… Doveikai piemīt lieliska humora izjūta, skatuves organika, izteiksmīgi eleganta plastika, spēja atklāties dažādās aktierspēles stililstikās. "Titānikā" Doveikas Aija atgādina pārpasaules parādību, kas sevī slēpj gan elles dziļumus, gan dievišķo debesu vieglumu un skaistumu.

Pretstats viņai ir Madaras Botmanes zemes sieviete Kristīne – gana noslēpumaina, garā stipra, raksturā sīksta, taisnu muguru, mīloša, greizsirdīga... Sieviešu tēlos var mēģināt saskatīt reālo, taustāmo un mākslas jeb fantāzijas pasauli. Vīrietis- mākslinieks mūžīgi mūžos būs abu pasauļu krustugunīs. Jo viena bez otras nav iespējama. Gundara Grasberga Edgars to parāda Regnāra Vaivara personai raksturīgajā inteliģentajā atturībā.

Iestudējumā skan vairākas populāras padomju estrādes dziesmas, kuru teksti tieši ienāk arī varoņu dialogos (režisors izrādes dramaturģisko materiālu veidojis pats). Ja reālajā dzīvē mums katram ir dziesmas, kas asociējas ar kādiem konkrētiem notikumiem un emocijām, tad izrādē, izdzirdot šīs "vecās" dziesmas, tiek panākts līdzīgs efekts – mūzika uzrunā tieši tavas personīgās dzīves un pieredzes laukus, ļaujot izrādei emocionāli pieslēgties pat neraugoties uz visnotaļ dīvainajiem, nereālajiem, safantazētajiem notikumiem. Kaut gan tā jau arī ir teātra īstā daba: likt skatītājam noticēt izdomātai pasaulei.

Izrāde nedod skaidras norādes, kas ir kas. Un cik labi, ka tā. Režisors vienkārši salicis ceļa stabiņus, kas tikai iezīmē situācijas, notikumus, emocijas, varbūtības, iespējamības. Piemēram, poēzija frāzē "asara zirnekļa tīklā" vai ledus gabaliņi greznas kristāla lustras izgaismoti…

Dzejas un mākslas metaforu asociatīvais lauks ir bezgalīgs. Līdz ar to arī katra uztveres, emociju spektrs un iespējamo stāstu sižeti. Un tomēr – ar tikpat stingru režisora roku ir iezīmēta izrādes ideja: par mākslinieka nožēlojamo atkarību no pasaulīgajām lietām, bez kurām māksla paliktu atvilktnē. Vai atvērtība skarbajiem dzīves noteikumiem garantē īstu mākslas notikumu? Un, vai īsta mīlestība iespējama tikai mākslas pasaulē?

Kamerūna "Titāniks" stāstīja par mīlestību līdz kapa (jeb borta) malai. Regnārs Vaivars nav tik sentimentāls. Viņš gan nesmīkņā par Edgara un Aijas "varēja būt, bet nebij'…", tomēr finālā palaiž luminiscējošas medūzas. Īsts Teātris, kurā vienā mirklī viss šķiet pa īstam, bet nākamajā – jau falšs un tikai dekoratīvs.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Elmārs Seņkovs Regnārs Vaivars
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form