Taču īpaši priecē fakts, ka skatuves stāsti bērniem šosezon tapuši dažādos žanros. Līdzās tradicionālajām Leļļu teātra izrādēm, ir arī mūzikli un pat balets. Šoreiz par trim spilgtākajiem (tas gan nenozīmē – arī izcilākajiem) šās sezonas iespaidiem, kas skatīti kopā ar bērniem.
Makss un Morics
Vērtējums:
Dodoties ar bērniem uz "Maksu un Moricu" Leļļu teātrī, uzdevu sev jautājumu, vai tiešām šis sižets būtu piemērots pašiem mazākajiem? Taču teātrī līdzās sēdēja arī kāds piecgadnieks ar tēti, pie kura bērns ik pa brīdim (redzot atkal kārtējos nedarbus) vērsās ar neizpratnes pilnu jautājumu – vai tad tā drīkst?!
Tas skaidri lika saprast – jā, izrāde ir lieliska tieši ar to, ka bērnu mudina jautāt, jo lietas pēkšņi ieraudzītas "ačgārni". Tieši tāpēc ir svarīgi vecākiem palikt uz izrādi un skatīties to kopā ar bērnu.
Līdz šim Vilhelma Buša stāstiņš par blēņdariem puišeļiem man bija licies īsts šausmu gabals. Režisora Edgara Kaufelda skatuves versijā ar Artūra Putniņa Maksi un Daumanta Švampes Moricu – visas pārējās stāsta personas viņi spēlē, darbinot lelles –, panākts tieši tāds atsvešinājums, lai redzamo būtu iespējams uztvert kā puišeļu fantāzijas par pieaugušo kacināšanas un pārmācīšanas tēmu.
Buša stāsta epizodes iestudējumā organiski tiek sasaistītas ar Jura Kaukuļa sakomponētajām dziesmām abu aktieru izpildījumā. Turklāt nedaudz neveiklā un šķībā dziedāšana tik lieliski iederas abu puišeļu jautri ampelīgajā fantāziju piedzīvojumā.
Burvis no Oza zemes
Vērtējums:
Ģimenes pasākumiem piemērotajā mūzikas namā "Daile" šopavasar iestudēts Valta Pūces un Pētera Brūvera mūzikls "Burvis no Oza zemes", kas pirmo reizi tika uzvests Dailes teātrī pirms desmit gadiem. Mūzika un dziesmu teksti paši par sevi noteikti uzskatāmi par vērtību, tāpēc labi, ka šis materiāls atkal atdzīvojies uz skatuves.
Uzveduma režisore Dace Pūce un scenogrāfe Ilva Kļaviņa mēģinājušas atrisināt skatuves ierobežojuma problēmu (dažus kvadrātmetrus mazā skatuvīte ir bez dziļuma un kulisēm) un radījušas vairākas "paralēlās pasaules". Kamēr aktieri Oza zemes stāstu izspēlē uz gandrīz tukšas skatuves, kreisajā zāles malā paralēli tiek filmēts kas līdzīgs scenogrāfijas maketam. Abi "fokusi" digitāli tiek savienoti, un redzami ekrānā virs spēles laukuma.
Ideja, kā paplašināt izrādes telpu, tiešām ir oriģināla, taču klāt nāk vēl Lienes Gravas sacerētā horeogrāfija, kas izpildītāju atdevīgā sniegumā burtiski "plūst pāri malām", tāpat mūziķus gribas pa laikam pavērot... Tāpēc kamerizrādes formātā kopiespaids veidojas sadrumstalots.
Daudzas epizodes gan ir kā konfektes, piemēram, simpātiski mīļā Putnubiedēkļa solo un vārniņu dziesma un deja, vai lidojošo mērkaķu atrakcijas... Pa vidu statiskāki ir Ievas Akurateres, Uģa Rozes un Aijas Vītoliņas uznācieni dažādās mazākās lomiņās. Toties – līdzās gados jaunajiem dziedātājiem, tuvplānā varam redzēt vecāku paaudzei iemīļotus māksliniekus. Viņu ne īpaši atraisīto eksistenci uz skatuves daļēji gan kompensē profesionālie dejotāji, kuru patiešām izjustā un enerģiskā līdzdarbošanās skatuves stāstu veido dinamiskāku.
Izrādes centrs ir jaukā un sirsnīgā Ieva Sutugova mazās Dorotejas lomā, jauki arī viņas pavadoņi – Antona Zamišļajeva dzīvelīgais krancis Toto (kurš raiti cenšas runāt latviski), lēnīgi robustais Arta Robežnieka Dzelzs Malkascirtējs (atceļojis no DT lielā inscenējuma) un mīļi simpātiskais Putnubiedēklis, kuram Ralfs Eilands piešķir grīļīgi planējošu bezmugurkaulnieka plastiku.
Diemžēl redzētajā izrādē nebija Lauvas, jo Niks Matvejevs šķīrās no šīs pasaules. Tagad bailīgo zvēru karali atveido Juris Kaukulis.
Karlsons lido...
Vērtējums:
Izpārdotā skatītāju zālē visās šās sezonas izrādēs bija skatāms LNO jaunuzvedums – Jura Karlsona un Aivara Leimaņa balets "Karlsons lido...".
Tas liecina, ka pieprasījums pēc bērniem adresēta iestudējuma arī Operas mājā ir nepārprotams. Diemžēl mākslinieciskās kvalitātes šoreiz ir stipri pieticīgas. Pat ja tas ir bērnu balets, šaubos vai horeogrāfijai tāpēc jābūt tik vienkāršotai un elementārai, un libretam tik "sabīdītam" uzveduma veidotāju interesēs – lai vienkāršāk iestudēt un pēc iespējas mazāki finansiālie ieguldījumi.
Tikai koši asprātīgais Konfekšu valsis, pateicoties Ilzes Vītoliņas kostīmiem, ir vizuāla pērle. Centīgs un vitāls Karlsona lomā gan ir Andris Pudāns, bet viņš paliek atmiņā kā klauns, nevis lidojošs, omulīgs vīriņš pašos spēka gados.
Otrā daļa ir viena milzīga modes skate – izrādās, Bokā madāmas sapnis –, un šķiet kā iesprukusi uzvedumā no citas "operas". Komponista ironiskās muzikālās fantāzijas par dažnedažādām tēmām bērniem adresētā iestudējumā nav pilnībā uztveramas.
