Foto: LETA
Nesenās kolīzijas ap Daugavpils teātra 'būt vai nebūt' nu jau būs piemirsušās, teātris šosezon, šķiet, strādā ar jaunu degsmi un respektējamām ambīcijām, par ko liecina arī Daugavpils teātra dienas Rīgā šopavasar.

Vosorys saulgrīžu burvesteibys

Vērtējums:

Viens no galvenajiem Daugavpils teātra šīs sezonas trumpjiem bija un ir Šekspīra komēdijas latgaliskā versija Monikas Zīles adaptācijā, kas estētiskā ziņā ir patīkami pārsteidzošs kičs un negaidīta uzdrīkstēšanās. Savukārt saturiski šī improvizācija par Šekspīra tēmu ir visnotaļ asprātīga lokalizācija, atsaucoties uz mūslaiku aktualitātēm ne tikai Latgales dzīves politikā un mākslā. Arī aktieru ansamblis ar diviem Rīgas viesaktieriem Andri Buli un Jāni Jarānu priekšgalā parāda sevi jaunā, neierastā kvalitātē.

Bet visvairāk Oļega Šapošņikova iestudējumā sajūsmina tā estētika ar savu postmodernistisko dauzīšanaos – aizgūtnēm un ar vērienu tiek citēts Saules cirks, ilustrējot noslēpumu pilno mošķu mežu ar neticami lokano Konstantīna Zaica Smutu (kurā pārtapis Šekspīra Paks), Meža mātes parūkotajiem un jutekliskajiem pavadoņiem Irinas Saveļjevas horeogrāfijā un dzīvo Ingas Zeiles dziedāšanu. Darbība Ingas Bermakas un Agneses Stabiņas mobili transformējamajā telpā organizēta vitāli raiti un mīlētāju siržu maldu ceļiem iespējams sekot ar priecīgu līdzjušanu.

Varbūt vienīgi amatnieku izrādes gatavošanā par daudz jūtama apzināta publikas "smieklināšana", nav arī skaidrs, kāpēc Aldas Krastiņas Meža māte pataisīta par vecu un neglītu raganu, kamēr plastiski viņa spēj būt gandrīz tikpat atraktīva kā daiļie pavadoņi. Visādi citādi izrādē pamatotajā estētikas eklektiskā par darvas pilienu tomēr sauktu nekonsekvento "češku" lietojumu daļai uzveduma varoņu, kas piešķir nevajadzīgu pašdarbnieciskuma klātbūtni…

Biznesa klases palāta

Vērtējums:

Kases gabals krievu valodā Ivara Lūša režijā ir gaumīgi spridzīga komēdija šī žanra labākajās tradīcijās – kad lugas varoņi ir komiski bez gala, taču aktierdarbos uz skatuves nav nejēdzīgu pārspīlējumu vai muļķīgas kariķēšanas. Komiskā groteska, arī bufonādes un farsa elementi izspēlēti labas gaumes robežās, bez liekas ārišķības un ākstībām.

Kostīmu māksliniece Jūlija Ļaha abas galvenā varoņa sievietes (kuras atveido Žanna Lubgāne un Irina Kešiševa) saģērbusi asprātīgos, košos polsterkostīmos, kuri kā uz naža asmens spēlējas starp aktuālo modi un bezgaumību. Taču balti sterilajā slimnīcas biznesa palātā abas ir brīmumkoši akcenti arī aktiermeistarībā, turklāt - no abām daiļavām ne par matu neatpaliek Karinas Sidinas seksīgā "skudriņa"- medmāsiņa. Savukārt Viktora Janceviča milzīgie dibena polsteri acīmredzot rada pareizo aktiera psihofiziku, kad skatītājam ne mirkli nerodas šaubas, kura vieta šim varonim sāp kā ellē. Burvīgi tizls ir Mihaila Samodahova asistentiņš, "solīds līdz riebumam" Jurija Loseva izbijušais provinces aktieris. Uzburts stilistiski vienots komisko tipu ansamblis, kurā atsevišķos elementus varētu kārtot kā kaleidoskopā – un jebkurā kombinācijā smieklus raisoša "dzirksteļošana" nebeigsies.

Komēdijas temps varētu būt vēl mazlietiņ raitāks, kaut varoņu skatuviskā darbība ir sastrādāta tā, ka uzmanība un interese par notiekošo spēles laukumā nepazūd arī brīžos, kad šķietami nekas nenotiek - aktieriem ne uz mirkli nepazūd dzīvā mīmika, arī mizanscēnas ir loģiski pārdomātas (cik nu labi taisītā komēdijā vispār var meklēt loģiku).

Šis komēdijas iestudējums teātrim pilnīgi noteikti kaunu nedara, jo sniedz kvalitatīvu izklaidi un garantē labi pavadītu vakaru teātrī, asprātīgi ritinot šķietami nekaitīgas tēmas.

Melu detektors/ Ekstrasensa cīņa

Vērtējums:

Mazāk dzirkstīga ir otra Ivara Lūša gan latviešu, gan krievu valodā iestudētā Vasīlija Sigareva luga. Latviski iestudējums tiek spēlēts ar nosaukumu "Ekstrasensa cīņa", bet krievu versijā tas ir "Melu detektors". Abos sastāvos (bet jo īpaši latviešu versijā) vēl pietrūkst komēdijai tik nepieciešamā aktierspēles viegluma un atraktivitātes. Kaut Jānis Jarāns latviešu un Viktors Jancevičs krievu sastāvā ekstrasensa lomā lieliski jūt žanru un brīnišķīgi kopē Andreju Mjagkovu no slavenajām padomju komēdijām. Tomēr arī traucē tipiskā etapa komēdijiestudējumu nelaime – pārliekā koncentrēšanās uz skatītāju apzinātu smīdināšanu, lieki velkot izrādes temporitmu.

Zināma iekšēja pretestība arī rodas sekojot tam, cik uzsvērti tiek izspēlēti muļķīgie pirdienjoki un bezgaumīgi atkārtojot "alkašs", mudaks u.c. "mīļvārdiņus", kas visu padara jo prastāku. Toties iepriecina, ka, piemēram, brīnišķīgajiem raksturotājiem Viktoram Jancevičam un Mihailam Samodahovam komēdijās "Biznesa klases palāta" un "Melu detektors" ir mainītas "lomas" – nav jāspēlē vieni un tie paši tipi, ekspluatējot atstrādātus štampus. Vienas sezonas ietvarā vien, piemēram, Samodahovs "Melu detektorā" ir raupjš, aprobežots tēviņš, "Biznesa klases palātā" jūtīgi trausls inteliģentiņš, bet "2. šāvienā" – rosīgs biznesa cilvēks. Salīdzinoši pa ierastāku ceļu abās komēdijās "slīd" Irina Kešiševa.

Katrā ziņā – visas sezonas veiksmes un neveiksmes kopā ņemot (par "Grega dienasgrāmatu" jeb "Kas apēda sieru?" būs atsauksme bērniem un jauniešiem veltīto izrāžu apskatā) un atzīmējot būtisko, Daugavpils teātra darbs izskatās mērķtiecīgs un repertuāra plānošana pārdomāta.

Atliek vien novēlēt gudru ilgtermiņa vīziju attiecībā uz jaunu aktieru apmācību un talantīgu režisoru- pedagogu piesaisti, un pēc laiciņa atskārtīsim, ka arī Daugavpils ir gana interesants mērķis Latvijas kultūrkartē. Es personīgi jau ar nepacietību gaidu nākamo ambiciozo Daugavpils teātra projektu maija beigās, kad pirmizrāde izsludināta operai "Teātra direktors". Ar V. A. Mocarta mūziku un apaviem no pašas Holivudas…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!