Izrāžu apskats: Dirty Deal Teatro 'citas' realitātes  (3)

Vērtējums:

'Izlaistie'

DDT "Izlaistie" ir negaidīts skats citā "realitātē". Tā ir jauniešu pasaule, kuras vienai daļai iespējams nav pat mazākā priekšstata par to, kas ir jaudīga māksla, kamēr vārds "jaudīgs" dzirdams gandrīz vai katrā otrā izrādes teikumā. Brīnišķīgi, ka savas paaudzes "garīgos noslīdējumus" mēģina diagnosticēt tieši paši jaunieši, paši arī veidojot dramaturģisko materiālu. Tas ir pilns necenzētas leksikas, atspoguļojot šās vides reālos saziņas "kodus", kā arī viegli lidinoties starp latviešu, krievu un angļu valodas frāzēm. Pieļauju, ka pat četrdesmitgadīgam dramaturgam būtu grūtības sacerēt jauniešu dialogus, pat ja viņš labi saprastu, par ko "cepas" uz pilngadības sliekšņa esošais jaunietis.

Tomēr es neesmu pārliecināta, ka Andreja Polozkova izrādes mērķauditorija ir tieši padsmitgadnieki, kuriem tā ir ikdiena. Drīzāk tas ir vitāli asprātīgs un reāli komisks stāsts "pieaugušajiem", kas veido visai sāpīgu pēcgaršu. Apziņa, ka gandrīz pieauguši cilvēki (vidusskolas beidzēji) tik ļoti ir atrauti no dzīves realitātes, nav iepriecinoša. Nākas atzīt, ka nu jau virtuālajā realitātē būs izaugusi vesela paaudze.

Atraktīvi un organiski lomās ir jaunie aktieri. Zane Aļļēna savu teicamnieci Ilzīti rāda kā dzīvu, centīgu, bet ne pārmēru pareizu būtni. Viņai gan ir stingrs priekšstats par to, kas ir vai nav labi, taču šai Ilzītei piemīt arī veselīga pašapziņa – pēc draugu apvainojumiem, viņa pašnāvību taisīt neskrien, un ir īsts mūsdienu paraugs, kā sadzīvot ar apkārtējiem un piemēroties apstākļiem.

Mīlīgi robusts savukārt ir Kristiana Kareļina puisis ar iesauku Baļķis, kuram simpātiska šķiet jebkura meitene. Pat, ja viņa no skata ir mīlīga un jauka, bet, paverot muti, visādi "mošķi" lien ārā. Necenzētā leksika jaunās aktrises Antas Aizupes (Fanta) mutē ieguļ patiešām organiski. Tādējādi iespējams, ka iestudējums runā arī par maskām, kuras cilvēki valkā visdažādākajos vecumposmos.

Svarīgi, ka savējie zina, kas zem tām slēpjas patiesībā. Katrā ziņā gribas ticēt, ka Baļķis jau nu noteikti pazīst arī ārēji bravūrīgās Fantas otru "seju". Ne velti viņš meiteni izprovocē uz muzicēšanu pie klavierēm, kuras laikā puisis, kā šķiet, uz vietas sacer dziesmu par somu un tajā mītošajiem lielajiem plāniem. Brīnišķīga epizode, kuras laikā vēlreiz tiek atgādināts par jauniešu Marokas plānu absurdumu un arī – dota iespēja puisim zemtekstos atzīties savās nevainīgajās mīlestības jūtās. Izrādē veiksmīgi izdevies atrast līdzsvaru starp atklātu stulbumu, agresiju un prastumu ārējās izdarībās un iekšējo garīgo un seksuālo nevainību.

'Sieviete-dieviete'

Visai asprātīgo kolāžas tipa teatrālo skici "Sieviete-Dieviete", ko DDT iestudējusi režisore- debitante Kristīne Vītola, varētu dēvēt arī par "DDT Melanholiju". Pirmkārt jau tiešo asociāciju dēļ – izrādes video kadros aktrises Laumas Balodes sejas tuvplānā manāmas mistiski dramatisku notikumu nojautas. Pilnīgs pretstats komiski absurdajām darbībām iestudējuma reālajā spēles laukumā.

Izrādē režisore, brīvi operē ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem un noskaņām: loģiski organizētā kolāžā aktrises Laumas Balodes monologi ekrāna priekšā mijas ar parodijām par mēmo kino un modernās dejas aizsākumiem video ekrānā (Aisedoras Dunkanes plīvojošie pelerīni "Splendid Palace" Zaļajā zālē); līdzās uzsvērti teatrālai Balodes-Dievietes-raudāšanai īstas šīs pašas aktrises asaras videoekrānā; kamēr spēles laukumā Sievietes izrāda krūšturu polsterus, nevīžīgi grauž ābolu vai žļembā košļeni, demonstrē gurķu haizivs pagatavošanu, dzied karaoki vai deklamē "Kaijas" futūristisko monologu, ekrānā Dieviete klīst pa mežu, līdz finālā pazūd purvā. Zīmīgi, ka tieši videoekrānā viss notiekošais šķiet īstāks un smieklīgāks (īpaši kā mēmā kino kadri ar artistisko Baibu Neju un Dāvi Kaņepi). Taču fināla video nespēju nedomāt par aktrisi Laumu Balodi – cilvēku, kurš gatavs aukstā pavasara vai rudens sniegā gandrīz pliks ganīties pa nemīlīgu mežu.

Kaut gan divas epizodes rezignētas pārdomas raisa arī spēles telpā. Lai cik grotesks arī nebūtu Čehova Trepļeva nākotnes pareģojums, epizodē, kad to runā Lauma Balode, šķita, ka teksta būtību pa īstam saklausīju pirmo reizi – šerminoša sajūta radās no tā, ka tās šausmas, ko sludina "modernists" Trepļevs, jau ir piepildījušās. Tāpat brīnišķīga ir epizode, kurā Lauma Balode par mīlestības patieso dabu un jēgu rindo vienu izteicienu pēc otra, bet paradoksālā kārtā viss izklausās pēc absolūtām klišejām.

'Cilvēks šinelī'

Gaidīta noteikti bija arī Dmitrija Djakonova jaunā izrāde "Cilvēks šinelī", kura tapusi NT projekta "Tests" ietvaros. Tā ir lieliska iespēja NT aktieriem mēģināt alternatīvās telpās un radošo meklējumu projektos. Tieši par to domāju, skatoties Ivara Kļavinska atvērti brīvo, vieglas aizrautības un inteliģentas ironijas caurstrāvoto aktierspēli, par kuru bija prieks jau Valtera Sīļa izrādē "Visi mani prezidenti". Savukārt, sekojot simpātiskās Maijas Doveikas eleganti lunkanajai plastikai un procesā ieinteresētajam azartam, jācer – kādā brīdī lielie teātri varētu sakauties par šīs aktrises iegūšanu savā štatā. Tik ļoti gribētos redzēt aktrisi lielākā, dramatiskākā un apjomīgākā lomā. Vai netiek izniekots viņas talants, par kuru nu jau vairākus gadus priecājamies tikai projektu teātra kontekstā? Savukārt Jurģis Spulenieks šajā izrādē šokē ar to, ka rada sajūtu it kā acu priekšā būtu kāds infernāls tēls vai persona no citas pasaules. Nu, ir jau Gogoļa pasaule "cita" dimensija, kuru radošais ansamblis radījis kā brīvu lidojumu laikā (Gogoļa laiks un mūsdienas), tēlos (izņemot Spulenieku, pārējie aktieri maina lomas no epizodes uz epizodi) un notikumos.

Par Gogoļa un DDT notikuma jeb Djakonova iestudējuma kulmināciju varētu dēvēt absurdo epizodi ar "beznumuriņa" šineli garderobē. Šī šķietami vienkāršā aina apbrīnojami tēlaini saauž kopā visus stāsta pavedienus: ierēdniecības darba mērauklas, likuma kalpības absurdu, mantu kulta praktisko dabu un personas nožēlojamo vietu tajā… Esmu pārliecināta, ka, aptaujājot skatītājus, katrs no tiem šai ainai spētu formulēt vēl vismaz pārīti citu asociāciju. Tātad, par pamatu ņemot klasikas stāstu un to saslēdzot ar katra individuālo pieredzi mūsdienās, izdevies asociatīvi bagāts un mākslinieciski daudzslāņains stāsts par mums šodien. Lieliska arī Rūdolfa Baltiņa radītā spēles telpa, kas atgādina objektu teātri: aktieri darbojas ap garderobes leti un, ģērbti melnā, spēlējas ar aksesuāriem, gaismām un "partneri" – Spulenieka Akakiju.