Izrāžu apskats: Divi labi piedzīvojumi bērnu auditorijai jeb latviešu klasika mūsdienu teātrī  (3)

Skatoties Dirty Deal Teatro iestudējumu jaunāko klašu skolēniem, ko veidojušas Inga Tropa (režija) un Inga Alsiņa (scenogrāfija), uzdevu sev jautājumu – par ko šī izrāde vairāk kaut ko pasaka: par teātri vai par Jaunsudrabiņu?

Man jau šķiet, ka vairāk par pirmo, proti – par Teātri. Jo skatītājiem (ne tikai mērķauditorijai, bet arī tādai vecai teātra "sēnei" kā man) izrāde, pirmkārt, bija piedzīvojums Teātra fantāziju un iespēju pasaulē. Un, manuprāt, tādam teātrim jābūt arī tad, ja ir vēlme auditoriju uzrunāt saistībā ar konkrētu literāro darbu.

Šīs izrādes pievienotā vērtība ir kamerzāles tuvplāns, kā arī aktieru Laumas Balodes un Jāņa Znotiņa atvērti draudzīgā saspēle ar publiku. 7. marta izrādē, kuru skatījos es – skolotājas bija atvedušas 5. un 6. klases bērnus, kas atrodas visnotaļ "nepateicīgā" jeb nepakļāvīgā vecumposmā: kad bērns pats saprot, ka vairs nav "sīkais", bet ir skaidrs, ka nekāds lielais-prātīgais jau ar viņš vēl nav.

Un, lūk, te arī pats negaidītākais – bērni bija spējīgi klausīties (aktieri ātri vien bija ieguvuši viņu uzticību), gan spontāni atsaucās uz abu aktieru maskošanos un māžošanos (no izpildītāju puses gan varētu "piebremzēt", lai joki nepārvērstos ķēmošanās), gan bija gatavi iesaistīties visās piedāvātajās izrādes interaktivitātēs.

Varbūt, varbūt izrādes pusotra stunda bez pārtraukuma sākumskolas un pamatskolas skolēniem ir nedaudz par garu, jo iestudējuma pēdējā pusstundā "novietotos" Baltās grāmatas sirsnīgos stāstus bērni īsti vairs nespēj uztvert tā, kā izrādes veidotāji, iespējams, iecerējuši.

Kopumā tomēr izrāde atstāj ļoti siltu pēcgaršu. Galvenokārt ar savu atvērtību auditorijai un izrādes veidotāju aizrautību, ļaujoties teatrālajām fantāzijām. Un vismaz man, mājās pārnākot, gribējās atkal ieskatīties Jāņa Jaunsudrabiņa sējumos. Lūk, arī mērķis attaisnojies. Un prieks arī par JRT aktrises Ingas Alsiņas veiksmīgo debiju scenogrāfijā!

Liepājas 'Sprīdītis'

Vērtējums:

Mūsdienīgs un saprotams Liepājas teātrim šosezon izdevies "Sprīdītis". Dinamiskais un asprātīgais, pēc visiem muzikālās izrādes parametriem uzbūvētais skatuves stāsts ar īpaši neuzbāzīgu morāli labi der bērniem jau vismaz no piecu gadu vecuma.

Tomēr atsevišķi izrādes elementi ik pa brīdim liek savilkt pieri grumbās – kā neiedomājami vecmodīgā "deja" ar palagiem (horeogrāfs Alberts Kivlenieks), plastmasas vainadziņš Lienītei (kostīmu māksliniece Zigrīda Atāle), kārtējās žalūzijas skatuves noformējumā (scenogrāfs Ivars Noviks), nekonsekvences kompozīcijā un idejā (režisors Valdis Lūriņš).

Galvenais jautājums, kas rodas finālā – kāpēc, Sprīdītim atgriežoties no pasaules izzināšanas, visi mājinieki kļuvuši labāki? Vai Sprīdītis pats vien vainīgs, ka pirms tam apkārtējos redzējis kā "ļaunos"? Ideja vainu vispirms meklēt sevī, protams, vieda. Taču – ne jau mīļi sirsnīgā un atraktīvi spridzīgā Rolanda Beķera gadījumā! Kuram pateicoties, izrādei arī lieku četras nevis trīs zvaigznītes.

Vērojot Rolanda Beķera nesamāksloto un bērnišķi patieso darbošanos mazā, bet sparīgā puikas lomā, smaidīju gandrīz visu izrādi. Bet teju līdz asarām aizkustināja aina, kurā viņš tik apņēmīgi paziņo – ka šitā dzīve apnikusi un tāpēc ies prom no mājām.

Rolanda Beķera Sprīdītis kaut kādā mērā uzskatāms arī par avantūristu fantāzijas pasaulē. Tā, šķiet, būvēta arī visa izrāde – kā piedzīvojums cauri dažādiem pārdzīvojumiem un pasakainiem notikumiem. Skatītājus šajā skatuves stāstā, tērpts ikdienas drēbēs, draudzīgi ievada Kaspars Kārkliņš, kurš vēlāk pārtop galma kungā, citviet – eņģelī, "stāstnieka" lomai kaut kur neskaidri pazaudējoties.

Tāpat neizskaidrojami atšķirīgas kvalitātes vērojamas izrādes kustību zīmējumā. Ja burtiski sajūsmina tāda detaļa kā Sprīdīša enerģiskā lāpstas mešana uz pleca, tad gluži vai 19. gadsimta estētikā iemet dejas ar palagiem vai ansambļa "sentimentāla" līgošanās dziesmas ritmā.

Izrādei radīts oriģināls muzikālais materiāls, taču – ja Valda Zilvera dziesmiņas ir gana vienkāršas un it labi aptver raibi postmoderno uzveduma "deķi", tad diemžēl Jāņa Petera dzeja pazūd kopējās dinamikas ņirboņā.

Toties nevainojami jautra izdevusies gan vēja brāļu aina, estrādes hitus ieskaitot, gan bailīgā Zaķa asprātīgais "mēmais šovs", gan attapīgi mūsdienīgotā Lutauša draugu būšana, gan nojaušamā karikatūra par valsts pārvaldi Ķēniņa pilī.

Finālā Sprīdītis uz mājām lido, šūpojoties uz savas lielās lāpstas, kas iekārta virvēs. Skaista metafora – tikai pēc krietnas nopūlēšanās un pasaules iepazīšanas iegūsi īsto lidojuma sajūtu jeb spēju uz visu paskatīties pašapzinīgi un viegli.