Jānis Bērziņš apmaldījies. Izrādes 'Arī vaļiem ir bail' recenzija
Foto: Margarita Germane

Nevarētu teikt, ka režisora Elmāra Seņkova un dramaturga Artūra Dīča sadarbībā tapusī izrāde "Arī vaļiem ir bail" man būtu atklājusi ko jaunu par dzīvi vai par teātri. Gluži pretēji – viss tik ļoti pazīstams, ka precīzāku 21. gadsimta cilvēku portretējumu grūti iedomāties. Taču garlaicīgi nav! Radošā komanda, apbruņojusies ar humora izjūtu un miermīlīgu pašironiju, galvenā varoņa iekšējo krīzi šķetina ar vieglumu, nesabiezinot krāsas un neļaujoties dramatismam.

Vērtējums:2

Pusdienu pārtraukumā Jānis (Ģirts Luiziniks) iepazīstas ar kolēģi (Andžela – Daiga Gaismiņa), kurai nesen atklāts vēzis. Izmisumu un apjukumu sieviete mēģina notušēt ar cinisku apņēmību no šī brīža pievērsties tikai būtiskajam. Ir viņš, Jānis Bērziņš, kurš veiksmīgu karjeru būvē ar skaistu krūšu izveidošanu un sirgst ar alerģiju no sezama, un tad ir Andžela, kuras dzīve, visticamāk, drīz aprausies. Kad svaru kausi izlīdzinās tā, pamats zem kājām sašķobās, un Jānim gribot negribot jāsāk domāt, kas ir viņš pats, kādi viņa sapņi un mērķi. Jebšu mūžīgais hamletiskais "būt vai nebūt" un Pēra Ginta meklētais kodols – kur tad slēpjas dzīves jēga pēc tam, kad ģimene nodibināta, labi atalgots darbs iegūts un māja uzcelta?

Nosaucot galveno varoni par Jāni Bērziņu (tātad vidējais aritmētiskais bez jelkādiem ārkārtējas personības vaibstiem), Artūrs Dīcis, atmetot čehoviskās mokas un šekspīriskās kaislības, liek savam varonim iekšējo krīzi izcīnīt kā latvietim praktiskajam – trīsdesmitgadīgais plastikas ķirurgs, kurš ar darbarīku kasti, kā nojaušams, ir krietni uz jūs, nolemj jaunuzceltajā mājā ierīkot logu. "Parastu, bez jebkādiem Freida zemtekstiem." Lai gan, protams, ne bez simboliska pamatojuma Jānis to dara – viņš grib, lai ienāk gaisma, ieplūst svaigs gaiss, viņa mazajā pasaulītē paveras plašāks skats uz to, kas norit ārpus tās. Visbeidzot, ejot pēc rīta kafijas, varētu redzēt to banālo saullēktu, ko vieni knipsē smukam "Instagram" kadram, citi vēsi apsmīn, bet tomēr visi šad un tad ikdienas skrējienā grib ieraudzīt.

Artūrs Dīcis ir acīgs vērotājs un mūsdienu dzīves ritējumu pratis veikli pārvērst dramaturģijā – valoda un dialogi ir organiski, varoņu tipāži precīzi un atpazīstami, asprātīgi ievītas dažnedažādas mūsu laikmeta zīmes ("Instagram", māmiņu blogi, "zero waste", vegānisms, eko domāšana, viedtālruņu nepārtrauktā klātesamība, Imanta Ziedoņa citēšanas bums utt.), pret kurām autors attiecas ar labestīgu ironiju. Dīcis, šķiet, apzināti nav vairījies no banalitātēm un lugā mēģinājis radīt blīvu sabiedrības mikromodeli – dažādas paaudzes, kuras, kā ierasts, šķir ne tikai laiks, bet arī uzskati un domāšana.

Centrā ir Bērziņu jaunuzceltā māja (scenogrāfs Reinis Suhanovs), kas kļuvusi par viņu pasaules atskaites punktu, bet, griežoties skatuves ripai, tiek iezīmēts gan galvenā varoņa rutinētais dzīvesveids, kas šobrīd bez attīstības tikai griežas pa ierasto loku, gan Jāņa personības krīzes risinājuma meklējumu ceļš, par pieturas punktiem izvēloties sev tuvus cilvēkus. Tā kā dramaturgu un režisoru primāri interesējis Jānis Bērziņš, kas Ģirta Luizinika atveidā ir lādzīgs un patīkams savā vienkāršībā un aizkustinoši vaļsirdīgs savā apjukumā, pārējie aktieri veidojuši spilgtas raksturlomas, kas lielākoties paliek izrādes komiskajā slānī. Pateicīgāki un veiksmīgāki ir Maijas Doveikas (Jāņa sieva Anna) un Marijas Bērziņas (Annas draudzene Vita) sieviešu tēli – nedaudz naivā un aprobežotā, pasteļtoņos tērpā Anna, kura pūlas radīt ideālās ģimenes ligzdiņu gan priekš pašiem, gan kaimiņiem un nav gatava tam, ka vīrs darbadienas vidū apakšbiksēs dzer alu un sit viņu svaigi krāsotajā sienā caurumu, un kolorītā Vita, kura, nodrošinājusies ar pamatīgu pašironijas devu, rūpes par kaķiem nule kā nomainījusi pret sadomazohistiskiem seksuāliem piedzīvojumiem.

Jānis Bērziņš apmaldījies. Izrādes 'Arī vaļiem ir bail' recenzija
Foto: Margarita Germane

Tikai ar groteskas triepieniem vien gluži nevar izlīdzēties Lāsmas Kugrēnas un Normunda Laizāna atveidotie Jāņa vecāki un Igora Šelegovska (Jāņa brālis Pēteris), Kārļa Reijera (Gastons) un Lienes Sebres (Ketija) atveidotais jauniešu trio, jo šie varoņi met pavedienus blakus tēmām, kas izrādē gan paliek neatrisinātas. Vecāku tandēmā tomēr pietiekami daudz ko maina tas, vai ir māte skolotāja un tēvs alkoholiķis, kas pēdējā laikā vēl sev pievienojis bezdarbnieka statusu, vai tomēr šķietami pareizajai mātei līdzi nāk arī ārlaulības sakars, kura rezultātā piedzimis otrais dēls. Izrāde gan nesniedz atbildi, vai Mārtiņam ir pamats sievu turēt aizdomās, vai arī tie ir tikai bezdarbības un alkohola iespaidā radušies murgi.

Arī Pētera draugu lokā ieskicētas tēmas – Gastona seksuālās identitātes meklējumi, gana dramatiskais notikums ar Ketijas grūtniecību –, kas netiek attīstītas. Mulsinoša šķita režisora un aktieru izvēlētā jauniešu ārējā uzvedība ar pārvērstajām balsīm un nedabisko runas stilu, kas piederīgo vieglo infantilismu noved līdz galējam stulbumam. Sevišķi tāpēc, ka aktierus no viņu atveidotajiem varoņiem nešķir tik liela vecuma starpība, lai uztvertu šīs paaudzes pārstāvjus kā citplanētiešus. Nelikās, ka šāds eksistences veids aktieriem būtu arī ērts un organisks. Iespējams, visi varoņi vairāk vai mazāk kariķēti, jo tādus viņus šajā brīdī redz Jānis. Ieslīgstot jēgas meklējumos, līdzšinējā dzīves kārtība sāk šķist absurda – sieva kļūst par smieklīgu pasaules glābēju, kurai rūp tikai pareizā piena paka un precīzi nosvērts siera gabals, vecāki gan grib vēl pamācīt dzīvot, taču netiek galā paši ar sevi, bet jaunākais brālis vispār nāk no citas planētas.

Dīča/Seņkova sadarbībā simpātiska, manuprāt, ir tieši pieķeršanās "mazajai krīzei". Jānis Bērziņš ir apmaldījies ikdienas ritmā – gana daudz jau "check" listē sasniegts, bet vēl dzīvot un dzīvot. Šajā stāstā vēl nav jālec Daugavā un nav jākravā ceļasoma uz Indiju, Jāni Bērziņu tā īsti neskar ne psiholoģiskas traumas, ne neveiksmju virknes. Dzīve rit rimti un harmoniski. Bet tas nenozīmē, ka nenākas sadurties ar krīzi – kā no jauna atrast pašam sevi starp pienākumu birkām?

Source

Tags

Artūrs Dīcis Elmārs Seņkovs Ģirts Liuziniks Latvijas Nacionālais teātris recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form