Režisore Laura Groza-Ķibere saistībā ar savu jaunāko iestudējumu "Jeruzaleme" (Džezs Batervērts) aicina domāt par iemesliem, kas cilvēkus padara par bomžiem. Tas ir ļoti simpātiski un vajadzīgi. Otra lieta, ko iespējams uzzināt no uzveduma reklāmas materiāliem plašsaziņas līdzekļos, – bijusi vēlme iestudējuma galveno varoni, Jura Žagara atveidoto Džoniju Baironu, attēlot kā autsaideru, kurš par nevaroni kļuvis pret paša gribu. Bairons jeb Ērglis, kā viņu sauc savējie, teju pirms 30 gadiem bijis īsts varonis – cilvēki sajūsminājušies par viņa trikiem ar triāla motociklu. Tas tātad bija sen. "Tagad" uz Dailes teātra lielās skatuves centrā ir agresīvs psihopāts, kurš dienas vada nejēdzīgi piemēslotā meža ielokā, nepilngadīgajiem tirgojot narkotikas un stāstot fantastiskus pieredzējumus.
Vērtējums:
Var nojaust, ka izrādes veidotāji mēģinājuši radīt leģendu par kādu īpašu, harismātisku vīrieti, kuram ir arī īpašas attiecības ar dabu un mītisko pasauli. Tas nešķistu nekas ārkārtējs, ja vien fonā neatkārtotos runas par to, kā narkotiku vai alkohola ietekmē pasaule rādījusies pilnīgi citādi (ja vispār kas rādījies, jo ir arī vairākas "atmiņu epizodes" ar faktiem par totālu atslēgšanos). Turklāt ir grūti noticēt, ka daba "runā" ar tādiem cilvēkiem, kas mežu pārvērtuši atkritumu kaudzē. Protams, ka uz Dailes teātra skatuves nekas nesmird, jo, piemēram, plastmasas mēslu kaudze droši vien ir labi pārmazgāta. Tāpat tikai pēc manierīgas ampelēšanās izskatās satraukums par āpša mēslu nosmērēto glauno mētelīti, kad mazgadīgā Antas Aizupes Taņa izlien no migas pēc nakts uzdzīves. Un tādu "melu" ir vēl vesela strīpa.
Lai būtu iespējams patiešām identificēties ar šo cilvēku grupu, kas pulcējas ap Jura Žagara Ērgli, pietrūkst vismaz divu lietu. Pirmkārt, inteliģentais aktieris Juris Žagars tomēr nepārliecina prastā, atkarību un traumu sadragātā meža brāļa lomā. Otrkārt, šajā kompānijā ap Ērgli nav ticamu, īstu cilvēku raksturu un dzīves stāstu, kurus varētu nolasīt kaut vai uzvedībā: pārsvarā aktieri tikai nepārliecinoši imitē bravūru un "pofigismu". Kaut ko vairāk, pateicoties tekstam, var uzzināt par Laura Subatnieka Deiviju, kurš darbdienās no rīta līdz vakaram kauj govis, tāpēc vajag aizmiršanos brīvdienās. Starp rindiņām var nojaust, ka ārpus darba līdz nelabumam garlaikojas Rudais, ko atveido Lauris Dzelzītis un kuram vienīgajam, kā šķiet, varbūt arī ir konkrēts draudzības stāsts ar veco mačo Baironu. Ieintriģē, bet tomēr līdz galam neatklājas Daiņa Grūbes atveidotā Lī aizraušanās ar savas identitātes meklējumiem.
Kompānijā klātesošās meitenes Ērikas Eglijas Pī un Antas Aizupes Taņa izrādes kontekstā atstātas visneizdevīgākajā pozīcijā: ieģērbtas stilīgos kostīmos (māksliniece Kristīne Pasternaka), varones ir gluži liekas, ja neņem vērā viņu hipsterīgi dekoratīvo funkciju. Fonā iespējams nojaust, ka mazgadīgā Anetes Krasovskas Fedra mūk no patēva vardarbības mājās. Tomēr tieši meitenes patēvs Trojs – milzīgais, prastais tēviņš, kuru atveido Raivis Vidzis, – faktiski atmasko Džoniju Baironu, sakot: "Sadomājies, ka esi baigā meža dvēsele? Tu esi šitā meža viszemiskākais sūda gabals."
Paradoksālā kārtā es sabalsojos ar šo varoni, nevis autsaideru Džoniju Baironu, kas kļuvis par destruktīvu elementu, no kura vardarbības kāds nemitīgi cieš un kura dēļ mazgadīgie kļūst atkarīgi no alkohola un narkotikām. Izrādes Fedra izskatās kā feja, pavasara princese (daudz tiek runāts par pilsētas svētkiem, kuros iepriekšējā gadā Fedra kronēta par Maija karalieni), bet, spriežot pēc runātā, noteikti nav vairs nevainīgs dabas bērns. Var jau būt, ka par to arī ir viss šis lielais troksnis – ka tīras, īstas un maģiskas dabas vairs nav. Un tam var pilnībā piekrist, ja atzīstam – jā, mēs paši esam vainīgi. Tikmēr iestudējums velk uz to, ka vainīgi ir tie citi, viņi, sliktie, ierēdņi, likumi, policisti un regulas.
Izrāde ir kā ballītes simulācija: visu izrādes laiku dīdžejs Mixmaster Raitis skatuves kreisajā sānā omulīgi "taisa muzonu" (starp citu, "apēdot" lielu daļu aktieru runātā teksta). Šo cilvēku attiecības pamatā balstās uz kopīgi piedzīvotiem "ārprātiem". Bet iecerētais stāsts tomēr bija par sabiedrības nesaprastiem cilvēkiem. Tāpēc rodas jautājumi – kas ir tas, kāpēc viņi ir nesaprasti un mūk no pilsētas? Tikpat labi taču kā nesaprastus cilvēkus mēs varam uztvert tos, kas savas mājas sauc par kuģiem un kuriem kāpu zonā neļauj nogāzt priedes, jo tās traucē uzcelt lielu māju. Vai tad tā arī nav cilvēka brīvības un fantāzijas ierobežošana?
Fonā scenogrāfa Martiņa Vilkārša iecerētā meža tapete viegli kustas, atgādinot vēju koku lapotnēs. Tas ir skaists, dekoratīvs gabaliņš meža. Galvenajam varonim – Žagara Baironam – ir daudz pulverīšu un alkohola. Tas ir daļēji fantastikas līmenis, kas prezentē dīlera dzīvi, kurā var iztikt bez "strādāšanas". Stilīgajiem jauniešiem ir daudz naudas, lai savu dzīvi padarītu vēl stilīgāku ar atkarībām un nereglamentētām ballītēm mežā. Šo nedaudz psihodēlisko kolāžu papildina pat Bairona sešgadīgais dēlēns, kuru arī iespējams uztvert pretrunīgi: māte, Kristīnes Nevarauskas atveidotā Dona, stāsta, cik ļoti dēlam tēvs ir svarīgs, taču nekāda sirsnīga kontakta viņu starpā acīmredzot nav. Bail pat iedomāties, kas notiek ar mazu cilvēku reālajā dzīvē un vispār sabiedrībā, ja tēvs nopietni stāsta, ka nevienu nevajag klausīt, ka jādara tikai tas, ko pašam sirds liek, ka ir jāmelo, jākrāpjas, jāzog un jākaujas līdz nāvei. Vai skatītājam ir jāaizver ausis šajā ainā un jāidentificējas ar varoni tikai tāpēc, ka viņš spēj redzēt milžus, elfus un fejas?
