Tomēr tā nebūs vienīgā tēma, jo festivālā piedalīsies arī dejas mākslinieki no ASV, Portugāles, Rumānijas un protams - Latvijas. Nemainīga tradīcija būs "Laiks dejot" izglītojošā programma, kas piedāvās festivāla ārzemju viesu un Latvijas profesionāļu meistarklases un seminārus nedēļas garumā.
Šogad festivāla programmā ar izrādēm piedalīsies Ko Murobuši (Japāna), Hiroaki Umeda (Japāna), "Yukio Suzuki Company" (Japāna), Olga Žitluhina (Latvija), Dmitrijs Gaitjukēvičs (Latvija), Kristīne Vismane (Latvija), Sintija Siliņa (Latvija), Simona Orinska (Latvija), Elena Jacinta (Latvija), Lilija Lipora (Latvija), kā arī Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfijas studenti un citi mākslinieki.
Savukārt vizuālais mākslinieks Soši Matsunobe (Japāna) festivāla viesiem piedāvās laikmetīgās mākslas instalāciju laikmetīgās kultūras un mākslas centrā "Noass". Japāņu mākslinieks Rīgā ieradies jau 3. maijā un līdz pat festivālam iepazīst Rīgu un smeļas impulsu jaunradei.
"Laiks dejot" aizsācies 1998. gadā, kā Latvijas horeogrāfu laikmetīgās dejas izrāžu vakari. Gadiem ritot, tas izaudzis līdz festivāla formātam un kopš 2006. gada, ir ieguvis starptautisku statusu. Ik gadu jūnijā "Laiks dejot" piedāvā mākslinieciski augstvērtīgas dejas izrādes, performances, meistarklases, diskusijas, seminārus ar ārvalstu un Latvijas dejas mākslinieku piedalīšanos.
Pateicoties "Laiks dejot" regularitātei un kvalitātei, Rīgas vārds un festivāls kā notikums ir saistošs laikmetīgās dejas profesionāļiem un interesentiem arī ārpus Latvijas robežām. Par to liecina festivāla dalībnieku pārstāvēto valstu skaits iepriekšējo gadu festivālos - ASV, Austrija, Bulgārija, Itālija, Izraēla, Īrija, Kipra, Krievija, Lielbritānija, Moldova, Norvēģija, Rumānija, Skotija, Somija, Spānija, Šveice, Ungārija, Urugvaja.
Festivālu organizē Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācija.
Buto ir Japānā 20. gs. 50. gadu beigās radusies laikmetīgās dejas forma un avangrada māksla. Sākotnēji buto "ieroči" bija protests un provokācija, jo tās pamatlicēji Kazuo Ono un Tatsumi Hidžikata bija piedzīvojuši II pasaules karu un nācijas dziļāk cirsto rētu - atombumbu uzbrukumu uz Hirosimu un Nagasaki.
Šodien buto ir izplatījies visur pasaulē un ieguvis dažādas sejas - tas ir pieskaitāms arī pie fiziskā vai kustību teātra un multidisciplinārās mākslas izpausmēm - no smalkuma līdz groteskai - no japāniskā teātra līdz postmodernismam.
Buto uzrunā jutekļus, sajūtas un izjūtas, tas nav saprotams un lasāms "ar prātu vai loģiku". Tā ir tēlu un simbolu ķermeniska, arhaiska valoda, kas iznirst no psihes dziļākajiem slāņiem. Ne velti buto dēvē par "ķermeņa arheoloģiju" - tur sastopamais var būt gan dievišķs, gan biedējošs.