"Ja vidējam latviešu skatītājam jautātu, kas ir latviešu teātris, lielākajai daļai pēc apdomāšanās atbilde būs "Skroderdienas". Lai arī Latvijas teātris ir ļoti daudzveidīgs un "Skroderdienas" to nekādi neatspoguļo, sajūtu līmenī tā liekas latviskākā luga un latviskākais iestudējums," uzskata teātra kritiķe Zane Radzobe. Sarunā ar "Delfi" viņa norāda, ka "Skroderdienu" popularitātes fenomens zināmā mērā ir noslēpums, taču lielākā panākumu atslēga – šis darbs faktiski ir kļuvis par rituālu, pirmkārt, saistībā ar Nacionālo teātri, un, otrkārt, ar dažādu amatierteātru darbību. Radzobes ieskatā šī popularitāte neizriet tikai no lugas kvalitātēm, taču pati luga noteikti ir daudz sarežģītāka un interesantāka, nekā to pieradis uztvert vidējais latviešu teātra skatītājs.
Kā avīzē "Laiks" raksta teātra pētnieks Viktors Hausmanis, kad "Skroderdienas Silmačos" 1902. gada 30. janvārī piedzīvoja pirmizrādi uz Rīgas Latviešu biedrības nama skatuves (toreiz tur darbojās Rīgas Latviešu teātris), "atsaucība bija mērena un Rūdolfs Blaumanis uz skatuves parādījās tā kā aiz pārpratuma: kāds skatītājs bija atnesis ziedus "Skroderdienu" mūzikas autoram Aleksandram Būmanim un skaļi saucis tā vārdu, Blaumanis pārklausījies un domājis, ka izsauc viņu."
