Antigone (Latvijas Nacionālais teātris)
Žana Anuija versija par Antigones mītu nav vienkārši iestudējams darbs, kas sevī apvieno gan sengrieķu traģēdiju smagnējumu (turklāt ar visiem jau zināmu rezultātu, tā teikt - bez pārsteigumiem), gan eksistenciālisma filozofijas kategorismu. Taču Elmāra Seņkova versijā šis darbs ir ieguvis rotaļīgi ironisku formu, kas, manuprāt, eksistenciālismam ir nepieciešama piedeva, lai tas saglabātu aktualitāti arī mūsdienās.
Atsvešinātā darbības vide, kā arī muzikālās intermēdijas (lielisks komponista Edgara Mākena veikums) vēl spēcīgāk pasvītro Maijas Doveikas atveidotās Antigones vientulību un nošķirtību no sabiedrības. Viņas fanātisms un spīts reizē gan atgrūž, gan piesaista līdzcilvēkus, bet beigu beigās tomēr paliek par pierādījumu tam, ka cilvēks vienmēr ir un paliks viens. Īpaši, ja nespēj un nevēlas rīkoties saskaņā ar loģikas vai sabiedrības likumiem.
"Antigoni" ir bauda skatīties tieši aktierdarbu dēļ - Gundara Grasberga Kreons iemanās izraisīt vislielāko līdzjūtību, cenšoties apvaldīt līdz galam neizprotamo un jau teju neprātīgo Antigones apsēstību un apņēmību. Turpretim Maijas Doveikas psihofizika visu izrādes laiku ir tā nospriegota, ka - līdzīgi kā ar uz skatuves novietotu revolveri - jāgaida, kad tā izšaus. Un, vērojot abu varoņu dialogus, nākas aizdomāties par to, kura puse dominē katrā no mums, kā arī cik lielā mērā šī dominance ir paša izvēles jautājums.
