1984 (Liepājas teātris)
Tas, ka režisore Laura Groza-Ķibere nebaidās no izaicinājumiem, vienmēr sagādā gan pārbaudījumu, gan baudu skatītājiem. Džordža Orvela romāna "1984" iestudējums Liepājas teātrī lielākoties "paķer" ar savu enerģijas lādiņu, kas burtiski pārveļas pāri zālei. Krāsainā un kustīgā pasaule, kur nedzīvi priekšmeti mijas ar dzīviem cilvēkiem, aktieriem kļūstot par hameleoniem un neizbēgamo "Lielā brāļa" skatienu, atrodas pastāvīgā nemiera stāvoklī. Rodas iespaids, ka uz skatuves elpo un darbojas dzīvs organisms.
Jāatzīst, ka runāt ar "izrādes aktualitāti" vienā brīdī jau šķiet apnicīgi, bet Orvela uzburtās pasaules piepešā "iespējamība" rada sajūtu, ka ir uztaustīts kas biedējošs un draudīgs sabiedrības domāšanā. Kad izrādē izskan sauklis "Seksam nē!", cilvēki zālē smejas, jo tas šķiet tik absurds apgalvojums, tik ļoti saistīts ar Padomju laiku atmiņām. Bet nespēju neaizdomāties par to, cik daudzi no tiem skatītājiem, kas šobrīd smejas, klusībā vai pat skaļi atbalsta "Tikumības likumu" un citas "morāli audzinošas" iniciatīvas.
Egona Dombrovska Vinstons un Gata Malika O'Braiens izveido gan idejiski, gan aktieriski spēcīgu kontranstmehānismu, kas - par spīti romāna un arī iestudējuma tiešajam vēstījumam - atstāj vietu skatītāja pārdomām. Jo katrs it kā zina, kurā pusē ir nostājies (vai kurā pusē nostātos). Teorētiski. Jo "1984" atstāj gruzdošo un urdošo sajūtu, ka neviens no mums tik viennozīmīgi un vienkārši neizdarītu šo izvēli starp brīvību un laimi.
