Publicitātes foto
Foto: Publicitātes foto

Borisa Eifmana pirms 25 gadiem radītais balets "Čaikovskis" būtu liekams līdzās visām klasiskā baleta pērlēm ar Pētera Čaikovska mūziku, un ne tikai. To apstiprināja tikko Rīgas viesizrādēs redzētais Eifmana baleta atjaunojums "Čaikovskis. Pro et contra".

Vērtējums:5

Cik daudz vai maz šī jaunākā versija atšķiras no oriģināla (neskaitot faktu, ka nu jau dejo pilnīgi cita paaudze), zinās vien paši dejotāji, horeogrāfs, repetitori un saujiņa fanu. Taču neatkarīgi no iespējamās kādu akcentu maiņas vai nelielām kompozicionālām izmaiņām tā bija emocionāla atkalsatikšanās ar leģendu. Gan to, kas tiešā veidā saistīta ar talantīgo krievu komponistu, gan ar faktu, ka Eifmana "Čaikovska" iestudējums mūsu baletā 1998. gadā bija jauna elpa trupas mākslinieciskajā dzīvē.

No šodienas raugoties, tālajā 1993. gadā talantīgs komponists un sarežģīta personība iedvesmoja apdāvinātu horeogrāfu, kura vīzijas tikpat aizrautīgi žilbinošā izpildījumā atklāja Borisa Eifmana Baleta teātra dejotāji. Un atklāj joprojām – "Čaikovskis. Pro et contra" nav dusēšana uz veciem lauriem. Ne velti šis balets joprojām ar panākumiem apceļo pasauli un ir viena no liecībām tam, ka arī mūsdienās sacerēti baleta opusi var dzīvot ilgi. Ja vien ir garantēta pēctecība, ko var nodrošināt tikai valsts atbalsts, tostarp Sanktpēterburgā kopš 2013. gada rudens darbojas Borisa Eifmana Dejas akadēmija. Izveidojot savu, oriģinālu horeogrāfisko rokrakstu, kas izaudzis no krievu akadēmiskās dejas tradīcijas, arī pats Boriss Eifmans nu jau uzskatāms par dzīvu leģendu.

Publicitātes foto
Foto: Publicitātes foto

Viena no Eifmana baleta iestudējuma nozīmīgākajām ainām ir vīriešu ansambļa dejas ap kāršu galdu. Jau "Itāļu kapričo" mūzikā ir iekodēta kāda uz priekšu dzenoša kaislība, kas saplūdusi ar enerģiski pulsējošu ritmu, arī simboliski atklājot Čaikovska iekšējos pārdzīvojumus, kas viņu plēš it kā uz pusēm. Līdzās ir sabiedrība, kas sagaida zināmu pilsoniskumu viņa uzvedībā un attieksmēs, ir sieva un ir draugs – mecenāte, ir slava un mokoša cīņa ar savu identitāti. Taču priekšplānā ir vīriešu ansamblis, kas horeogrāfiski veido nerimtīgā kustībā esošu dzīves/spēles mutuli, kurā katram ir sava kustību partitūra, kas ieaužas kopējā zīmējumā. Tehniskā precizitāte šajā "kāršu spēlē" ap milzīgo ovālo galdu skatuves centrā (kas finālā pārvērtīsies par katafalku) ir līdz sīkākajai detaļai izslīpēta.

Līdzās negaidīti iespaidīgs izvērtās arī skats, kurā Čaikovskis nespēj sevi sadalīt starp jauniņo sievu un savu Dubultnieku (tajā iespējams ieraudzīt ārkārtīgi plašu asociāciju slāni: tā var būt mākslinieka ideja, dvēsele, gars, dzīves aicinājums, seksuālā identitāte, kritiskais prāts utt. Neviena no šīm asociācijām nebūs pretrunā ar horeogrāfisko stāstu). Oļegs Gabiševs Čaikovska lomā komponista nepārejošo radīšanas nemieru reprezentē caur ļoti izteiksmīgu, koncentrētu ķermeņa kustību ekspresiju (bet ārišķīgi nepārspīlējot un nepārspēlējot), kas saslēdzas ar tikpat precīzi izstrādāto ansambļa horeogrāfiju. Nav nevienas liekas kustības vai pauzes, nejauša acu skatiena. Gabiševs, pateicoties savai aktiermeistarībai, kontaktā ar partneriem un skatītāju zāli panāk līdzpārdzīvojumu, pat fizisku līdzi jušanu. Pirmā cēliena kulminācijā Čaikovskis gandrīz nožņaudzas līgavas plīvuršallē. Tik vienkārši un tēlaini.

Publicitātes foto
Foto: Publicitātes foto

Divpadsmit dejotāju pāri un vēl solisti sajūgti grodā, jēgpilnā kustību partitūrā, precīzi iemiesojot izmisuma piepildīto komponista dzīves stāstu. Un tā kļūst arī par manu pieredzi. Tik atpazīstama ir tā izjūta, kad neziņa par to, kā tālāk dzīvot, strādāt un būt, kur likties, kur paslēpties, ir sāpīga un nepārejoša. Varbūt tāpēc fināls šķiet kā atpestīšana: Čaikovska kailais, neaizsargātais ķermenis paliek uz spēļu galda/katafalka, bet viņa Dubultnieks/Dvēsele, skaisto un cēlo gulbju ieskauts, ieslīd kulisēs. Bet klasika šādā iestudējumā joprojām paliek dzīva. Un par to ir milzīgs gandarījums.

Rīgā Borisa Eifmana teātris iestudējumu rādīja divus vakarus pēc kārtas. Pa ceļam no Tallinas uz Viļņu un Kaļiņingradu, kur ieplānota tikai viena izrāde katrā pilsētā. Intereses pēc ielūkojos teātra mājaslapā, un tur redzams, ka ne tikai šis iestudējums, bet arī citas teātra repertuāra izrādes visu laiku ir "ceļā", viesojoties gan Eiropā, gan Amerikā. Tā ir kvalitāte, par kuru nav pamata kaunēties, bet kura ir jāved un jārāda, lai gadu simtiem auklētās baleta vērtības un tradīcijas joprojām mirdzētu. Un Boriss Eifmans prot tās glabāt bez konservatīvas ietiepības un naftalīna smakas.

Vienīgais darvas piliens šoreiz "Art Forte" piedāvātajā medus mucā bija izrādes programmiņa bez solistu norādēm. Tā ir necieņa pret māksliniekiem no mūsu puses, turklāt programmiņā ir īpaši padomāts par to, lai "atķeksētie" mākslinieki būtu skaidri atrodami. Visu pārējo informāciju, kas tur nodrukāta, iespējams izlasīt arī teātra mājaslapā.

Publicitātes foto
Foto: Publicitātes foto

Source

Tags

Balets recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form