Ko man ar to darīt? Izrādes 'Dvēseļu utenis' apskats
Foto: Jānis Amoliņš

Nē, šai izrādei nav tieša sakara ar Aleksandra Grīna romānu "Dvēseļu putenis". Taču patiesībā daļēji ir gan. "Dirty Deal Teatro" izrādē "Dvēseļu utenis", kuras nosaukumā asprātīgi pārfrāzēts Grīna slavenākais darbs, piedāvāta intelektuāla kauja, kurā iesaistītas nevis divas vai trīs, bet gan vairākas nacionalitātes. Atšķirībā no romāna, kura varoņi dodas kaujā nākotnes vārdā, izrādē parādīta mūsdienu Latvijā allaž aktuālā cīņa ar un par stereotipiem, kas radušies pagātnē un neizbēgami atbalsojas tagadnē.

Vērtējums:2

Turpinot "Dirty Deal Teatro" raksturīgo dokumentālā un politiskā teātra virzienu, kas bijis redzams jau, piemēram, izrādēs "Savā vietā", "Pēdējais pionieris", "Būt nacionālistam" un citās, "Dvēseļu utenis" piedāvā vēl vienu versiju par tēmu, kas zināma, domājams, ikkatram skatītājam. Tas arī veido izrādes saturu: izteikts nacionālisms un patriotisms, vēsturiska nepatika pret krieviem un vāciešiem, neticība romu tautības cilvēku godīgumam un centieni pierādīt, ka paši latvieši reiz okupējuši Tobāgo salu, tāpēc nevajadzētu tēlot gadsimta cietējus. Šos un vēl citus argumentus par labu vienai vai otrai nacionalitātei uz skatuves izspēlē seši aktieri, katrs slēpdamies savā rāmī jeb Pamelas Butānes radītajā telpā izmantotajos ledusskapjos, jeb komforta zonā, kurā zināma un pieļaujama vien pašam sava taisnība. Ingas Tropas režijā top vairākas ainiņas no ikdienas komunālajā dzīvoklī, kur pat starp ikdienišķām nesaskaņām aizmetņi var tikt saskatīti cilvēka identitātē, šajā gadījumā – nacionalitātē.

Aktieru trupu veido seši "jaunie" aktieri. "Jaunie" – tāpēc, ka, lai arī paguvuši sevi spilgti pierādīt citās izrādēs (Ance Strazda un Klāvs Mellis par darbu citās izrādēs saņēmuši "Spēlmaņu nakts" nominācijas), faktiski neviens no viņiem nav pieredzējis lielāko daļu notikumu, par kuriem tiek runāts izrādē, vien tos izdzīvojuši caur ģimenes locekļu stāstiem un pieņēmumiem, kas radušies sabiedrībā. Tamdēļ gribas teikt, ka šī izrāde būs īpaši interesanta un saprotama atjaunotās Latvijas vienaudžiem, kas komunālā dzīvokļa atmosfērā vai dažādu kultūru pārstāvju vidū spēs saskatīt līdzības ar savu pieredzi.

Dažādās nacionalitātes aktieru izpildījumā galvenokārt ieskanas verbāli (runas akcentos Āra Matesoviča vācieša Hermana un Klāva Meļļa čigāna Dolāra tēlojumā, kā arī tautībām raksturīgās dziesmās), katra varoņa personība tiek īsi ieskicēta vien izrādes sākumā, tālāk ļaujot vaļu identitātes vispārinājumam, ko iemieso katrs tēls. Ances Strazdas Lāsma ir pārliecināta latviete, dzīvokļa saimniece, turpretim Reiņa Botera Viesturs drīzāk simbolizē latvieti – pasaules pilsoni bez konkrētas dzīvesvietas, bet ar ticību, ka cilvēks var dzīvot arī citur, ne dzimtenē. Matesoviča Hermans kā vācietis brīžiem pārāk attaisno savas darbības, vienlaikus racionāli pieejot šķietami bezjēdzīgajai diskusijai par taisnību dažādu tautību cilvēku vidū. Roms Dolārs pašreizējā situācijā jūtas vairāk vai mazāk ērti, taču Igora Šelegovska krievam Vitālijam, šķiet, par savas tautas pāridarījumiem pārējo priekšā nākas taisnoties visvairāk. Savukārt Anastasijas Rekutas-Džordževičas poliete Jadviga gluži vienkārši visiem traucē un maisās pa vidu.

Viens no izrādes veiksmes stāstiem, līdzās dramaturģes Justīnes Kļavas asprātīgajam tekstam, noteikti ir scenogrāfija un izmantotie mediji, par ko savā darbā "Postdramatiskais teātris" rakstījis teātra zinātnieks Hanss Tīss Lēmans. Izrādē liela nozīme ir kamerai un tās pārraidītajam attēlam televizorā, kas, pamatojoties uz Lēmana domām, palīdz abstrahēties no aktiera tiešās klātbūtnes un pārraidītā teksta un to uztvert kā kaut ko, kas vienlaikus ir un nav mums līdzās, radot atsvešinājuma sajūtu. To pašu var attiecināt arī uz stereotipiem, par kuriem mēs zinām, kuriem pievēršam uzmanību, kad tas nepieciešams, bet arī izvēlamies ignorēt. Aktieru tiešās translācijas ekrānos rada realitātes šova sajūtu, kur izdzīvo stiprākais, varbūt arī tas, kuram ir labākie argumenti.

Ko man ar to darīt? Izrādes 'Dvēseļu utenis' apskats
Foto: Jānis Amoliņš

Lai arī diskusijas visu dzīvokļa iemītnieku starpā brīžiem ir visai sakāpinātas un pat agresīvas, izrāde arī rāda, ka ne jau tikai nacionalitāte un stereotipi ir tie, kas definē šos jauniešus. Viņi joprojām ir draudzīgi savā starpā, baudot dzīvi. Aktieru un radošās komandas kopdarba rezultātā pagātnes notikumu iespaids varoņu dzīvē tiek parādīts divējādi: kā arguments, iemesls un attaisnojums nacionalitātei un kā bezmērķīgs, vēsturisks fakts, ar ko tagadējām un nākamajām paaudzēm gluži vienkārši jāsamierinās. Atkarībā no situācijas paša pārliecība, ko veidojuši pieņēmumi sabiedrībā vai ģimenes vērtības, ieņem centrālo vai perifēro lomu, neaizēnojot spēju saprasties ar apkārtējiem cilvēkiem un neliedzot kopīgi sasēsties pie viena galda un caur humoru pieminēt to, vai un cik ļoti vēsturiskie notikumi var ietekmēt šī brīža ikdienas ritējumu.

Režisore Tropa kopā ar domubiedriem radījusi aizraujošu un kodolīgu viedokļu sadursmi, ko ir ārkārtīgi interesanti gan skatīties, gan klausīties. Taču par atslēgas frāzi varētu izvirzīt izrādē izskanējušo: "Ko man ar to darīt?" Sabiedrībā ir iesakņojušies stereotipi, mīti, aizspriedumi par slidenām tēmām, kas daudzkārt cilvēku starpā aizsāk asas diskusijas, bet – kas mums no tā? Vai to var mūžīgi kā neizmaināmu veco valūtu krāt kabatās un nest sev līdzi? Analizējot izrādes nosaukumu un pētot, kas tad ir "utenis", atklājas lietotu mantu sīkumtirgus. Varbūt no šīm dvēseles daļām varētu atbrīvoties, jo tās jau ir nolietotas? Izrāde nesniedz skaidru atbildi, taču rosina domāt, jo arī es nezinu, kāda būtu pareizākā rīcība – "ko man ar to darīt".

Source

Tags

Dirty Deal Teatro Inga Tropa Izrādes apskats recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form