Lambadas laikmeta atbalsis. Izrādes 'Klubs Paradise' recenzija
Foto: Aivars Ivbulis

Kopš deviņdesmitajiem ir pagājis zināms laiks, un gan sabiedrībā, gan mākslā nobriedusi un sevi jau pierādījusi jūtīga, bet vienlaikus ar veselīgu pašironiju un lielisku humora izjūtu apveltīta trīsdesmitgadnieku paaudze, kuras pašrefleksija un sevis meklējumi neizbēgami saistīti ar iedziļināšanos laikmetā, kas to lielā mērā veidojis. To, ka darbi, kas spēj izsacīt jauna cilvēka pieredzi 90. gados, ir nepieciešami un gaidīti, pierāda lielie panākumi, ar kādiem sevi literatūrā pieteica, piemēram, Jānis Joņevs ar romānu "Jelgava 94" vai Daina Tabūna ar stāstu krājumu "Pirmā reize".

Vērtējums:2

Pati piederu paaudzei, kam "mežonīgie deviņdesmitie" ir bērnības laiks, kad pirmais personīgais kasešu "pleijeris" un Makgaivera piedzīvojumi TV ekrānā bija svarīgāki par Latvijā dzimstošā kapitālisma raisītajām politiskajām un ekonomiskajām vētrām, kuru radītais nogurums vecāku sejās šķita pašsaprotama parādība, nevis laikmeta nospiedums.

Šai pašai paaudzei pieder arī "Dirty Deal Teatro" izrādes "Klubs "Paradise"" veidotāju komanda – jauni un spilgti teātra profesionāļi, kas piedāvā savu, svaigu, skatījumu uz neseno pagātni – režisore Paula Pļavniece, dramaturģe Justīne Kļava un aktrises Samira Adgezalova, Liena Šmukste, Elīna Vaska un Anastasija Rekuta-Džordževiča. Paula Pļavniece un Justīne Kļava jau iepriekš veiksmīgi sadarbojušās Daugavpils teātra izrādē "Jubileja 98", kur arī vienas ģimenes ietvaros spilgti tverti 90. gadu kontrasti.

Uzmanības un atzinības vērts – gandrīz visa izrādes radošā komanda, izņemot komponistu Jēkabu Nīmani, ir sievietes. Tas nav nejauši, jo, kā izrādes sākumā atklāj viena no aktrisēm, sākotnējā iecere bijusi veidot izrādi "tikai un vienīgi par sievietes lomu sabiedrībā", taču pēc iepazīšanās ar taksometra vadītāju, kura atminējusies Talsu ielas teātra ēkas kolorīto pagātni, nolemts izrādes tematisko loku paplašināt līdz stāstam par deviņdesmitajiem – laiku, kad tagadējā "Dirty Deal teatro" mājā atradies bēdīgi slavenajam reketierim Ivanam Haritonovam piederošais un dekādes esenci iemiesojošais naktslokāls "Paradīze", kur krievu estrādes zvaigžņu koncertu apmeklētājus apkalpojuši izbijuši bokseri un apšaudes gadījumā sargājusi betona aizsargsiena ārpusē.

Taču sākotnējā iecere nav atmesta, un izrāde lielā mērā ir par sievietēm. Tās dramaturģiskais materiāls veidots sarunās gan ar izbijušiem biznesmeņiem un policistiem, gan – vēl jo interesantāk – viņu sievām un draudzenēm, kuras arī ir četru galveno varoņu, māsīcu Kintijas, Lindas, Aleksandras un Ksenijas, prototipi. Te prātā nāk nesen redzētā dokumentālā filma "Zelta rītausmas meitenes" – apbrīnojami personisks grieķu neonacistiskās partijas "Zelta rītausma" tuvplāns, kas tverts tieši caur partijas līderu un viņu rokaspuišu sievu un meitu acīm, ļaujot ne tikai ielūkoties visu pasauli pārskalojušā populisma viļņa virsotnē Grieķijā, bet arī realitātē fiksējot daudz pārlaicīgākas struktūras, tai skaitā sievietes-ieroču nesējas lomu tradicionālā ģimenē.

Jūtams, ka izrādes veidotājām bijis grūti atteikties no sākotnēji iecerētās izrādes iestrādnēm, un māsīcu pārdomas par patriarhātu un dzimumu tradicionālajām lomām šķiet pārāk izplūdušas un neiederīgas uz spilgtā 90. gadu šķērsgriezuma fona, drīzāk paliekot kā pieteikums nākamajai izrādei. Tā vietā interesantāks šķiet izrādes veidotāju redzējums par mūsdienu Latvijas sabiedrību, kur, kā secina izrāde, progresīvo Rietumu altruistiskās vēsmas joprojām saduras ar savstarpēju neuzticēšanos un rūpēm vispirmām kārtām par sevi. Pirmo izrādē pārstāv Nīderlandē humāno palīdzību studējusī un augstus morālos standartus sagaidošā Elīnas Vaskas Kintija, savukārt otro – Samiras Agdezalovas Ksenija, Lienas Šmukstes Linda un Anastasijas Rekutas-Džordževičas Aleksandra, kas savas parādos slīgstošās bezglutēna brančotavas "Paradīze" mīkstu piezemēšanos cer nodrošināt ar Kintijai absolūti nepieņemamām nodokļu mahinācijām.

Aktrises veikli pārlec no lomas lomā, kuru vidū ir arī abu ģimeņu tēvi, parādu piedzinēji un banku darboņi, paralēli komentējot savus varoņus un ievedot skatītāju laikmetā, kad visi dejoja lambadu, naudu aizdeva bankas ar apzeltītām strūklakām foajē un reketieriem algu sarakstā, savukārt vīrieši savu ģimeņu nodrošināšanai iesaistījās jau iepriekš neveiksmei lemtās afērās. Izceļas Elīna Vaska, kura, nebūdama tik pieredzējusi uz skatuves, talkā ņem savām kinolomām raksturīgo ieturētību un distancētību. Šajā gadījumā tas gan arī piestāv viņas smalkajai un jūtīgajai varonei, kas nekur nejūtas īsti piederīga – ne ģimenē, kam svešs Ugandas bāreņu liktenis, ne ārzemēs.

Izrādes uzbūvē valda radoša daudzveidība – līdz asarām smieklīgas etīdes ar izdomātām un hiperbolizētām ainām no vecāku un vecvecāku dzīves mijas ar pašu aktrišu izpildītām dziesmām un asprātīgiem dialogiem māsīcu starpā, kas rada nebēdnīgu, jautru vakara šova atmosfēru, uz kuras fona kontrastējošais, nopietnais izrādes vēstījums nosēžas pamazām, bet stingri. No vienas puses, ir sieviešu vēlme pēc savas un savas ģimenes labklājības, no otras – šajā situācijā naivi ideālistiskais Kintijas aicinājums būt atbildīgām valsts, sabiedrības un, galu galā, pasaules priekšā. "Mēs arī gribam, lai viss ir ētiski, bet vēl mēs gribam, lai mums ir normāla dzīve," secina Aleksandra.

Šo pašu jauno teātra profesionāļu loku, kuri vērīgi pēta sabiedrību sev apkārt un tās pretrunu cēloņus senākā un nesenākā pagātnē, pārstāv arī šī gada "Spēlmaņu nakts" laureāti – izrādes "Dvēseļu utenis" režisore Inga Tropa un nesen sevi pieteikušās teātra trupas "Kvadrifrons" aktieri. Gan šī izrāde, jau pieminētā "Jubileja 98" un "Klubs "Paradise"" ļauj teikt, ka Latvijas teātrī jaunā paaudze ienākusi ar savu oriģinālu māksliniecisko programmu un teātra dabiskai attīstībai vitāli svarīgu elementu – urdošu vēlmi runāt par sev svarīgo.

Source

Tags

Dirty Deal Teatro Elīna Vaska Izrādes apskats Paula Pļavniece recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form