Latvijas publika nav miegaina. Saruna ar somu režisoru Karlu Almu
Foto: Karls Alms izrādē "Leģionāri"

Nu jau pāris gadus Latvijas teātru vidē par regulāru viesi kļuvis Somijas aktieris Karls Alms jeb Kalle, kā viņu dēvē latviešu kolēģi. Pēc kopīgām studijām Helsinkos uz Latviju viņu atvilinājis režisors Valters Sīlis. Pirmo reizi Kalles sprigano humoru un spīdošās improvizatora spējas skatītāji varēja iepazīt "Dirty Deal Teatro" izrādē "Aklais Randiņš ar Pilsētu", taču nu ar izrādi "Leģionāri" Kalle pārstāvēs Ģertrūdes ielas teātri Latvijas teātru skatē, uz ko aprīļa beigās Rīgā ieradīsies vesela virkne ārvalstu festivālu direktoru, teātra kritiķu uc. teātra profesionāļu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tāpat arī "Leģionāri" maija sākumā piedalīsies Somijas teātra festivālā Stokholmā. Pirms pāris gadiem pabeidzis teātra akadēmiju Somijā, Kalle jau paspējis nospēlēt vairākas zīmīgas lomas gan teātrī, gan arī iemēģinājis roku kino.

Elīna Cire: Pastāsti mazliet par sevi. Pagaidām zinām, ka esi no Somijas un
runā zviedriski.

Karls Alms: Esmu ieguvis maģistra grādu Somijas Teātra akadēmijā Helsinkos (TEAK, http://www.teak.fi). Kopš studiju laika strādāju gan teātrī gan kino, vispirms jau Somijā, bet arī Rīgā un tagad - arī Vācijā. Somija, kā zināms, ir divvalodīga valsts (ar somu un zviedru valodu) un es piederu pie Somijas zviedru minoritātes. Taču mājās mēs runājam arī somiski un arī strādājis esmu somiski. Mana ikdienā lielākoties ir trīs vai pat četras valodas (arī angļu un vācu). Studiju laikā strādāju Upsalas pilsētas teātrī un sešus mēnešus mācījos Karaliskajā Skotijas Mūzikas un Drāmas akadēmijā Glāsgovā (Royal Scottish Academy of Music and Drama).

Kā tu izvēlējies teātri? Vai kāds no tavas ģimenes ir saistīts ar skatuvi?

Nē, nevienam nebija saistības. Es nāku no senas amatnieku dzimtas – zeltkaļi, sudrabkaļi un pulksteņmeistari. Tomēr man ir stāstīts, ka gan mans tēvs, gan vectēvs spēlējuši amatieru teātrī – Somijā tas ir krietni populāri, īpaši vasarās. Pats sāku nodarboties ar teātri 17 gados – jutu to kā vietu brīvībai, kā arī piedzīvoju kopradīšanas prieku un satriecošu atklāsmi, ka mani pieņem tādu, kāds esmu. Līdzīgi motīvi (ar šādām tādām izmaiņām) manam darbam ir saglabājušies arī šodien.

Kad tu pirmo reizi izdzirdēji par Latvijas teātri?

Pirmā saskare ar teātri no Latvijas bija, noskatoties izrādi "Ledus" (JRT, rež. Alvis Hermanis) festivālā "Baltic Circle" Helsinkos 2007. gadā. Pamatīgāka iepazīšanās sekoja, kad 2009. gadā akadēmijā Helsinkos kopā ar Valteru Sīli strādājām pie Gregorija Bērka "Gagarina ceļa" (Gregory Burke, Gagarin Way).

Kas Tevi piesaistīja vēsturiskajai un diezgan neviennozīmīgajai tēmai par leģionāriem?
Valters (rež. Valters Sīlis) mani pārliecināja, ka tā ir laba doma. Saturā bija daudz kā tāda, kas mani uzrunāja. Tāpat - tiklīdz sastapu Kārli Krūmiņu, man nebija šaubu, ka mums jāstrādā kopā. Protams, jautājumi par mūsu vectēvu paaudzi, notikumiem 1939.-45. gadā, ir aktuāli arī Somijā, tā ka man bija arī personiska sasaiste ar tēmu.

Vai vēsture ir pierasts sarunu temats jaunākajām paaudzēm Somijā?

Man jā, bet šķiet, ka šai ziņā esmu pieskaitāms pie vidējā gada gājuma ;) (man ir 30). Jāatzīst gan, ka Somijā jūtu lielāku distanci attiecībā pret vēstures jautājumiem, nekā tas ir Latvijā. Protams, kad strādā pie izrādes par vēsturi, tu gribot negribot sāc par to domāt ļoti personiski. Man bija svarīgi saprast, ka neesmu atbildīgs par to, ko paveica vai nepaveica manu vectēvu paaudze. Ne labi, ne slikti, bet tā vienkārši ir.

Vai mēģinājumu procesā saskāries ar kādiem izaicinājumiem vai atklājumiem?

Atklājums varētu būt tas, ka patiešām IR vērts taisīt starptautiskas kopprodukcijas. Bet tas jādara ar patiesu vēlēšanos iepazīt vienam otra kultūru un pieredzi.

Izrādē "Leģionāri" tu spēlē virkni lomu, taču, iespējams, visekspresīvākais moments ir tad, kad tu iepazīstini publiku ar Somijas postdramatisko teātri. Salīdzinoši klusajai latviešu publikai tas ironiskā kārtā sniedz iespēju identificēties - apmēram "kaut es varētu tā paārdīties kā viņš un beidzot pateikt visu, kas uz sirds". Savā ziņā labs veids, kā pamodināt publiku. Vai piekrīti, ka izrāde darbojas kā tāds modinātājpulkstenis mazliet miegainai sabiedrībai?

Patiesību sakot šis stils patiešām ir veca Somijas teātra tradīcija, kas veidojusies spēcīgas politiskā teātra ēras laikā – tas bija galvenais spēles stils 60. gados. Kad saku, ka Somijā tā spēlējam jau 40 gadus, tā ir pilnīga taisnība - cilvēki sagaida šāda veida monologus, ja izrāde ir par politisku tēmu. Protams, ir ļoti patīkami, ka Latvijas publika reaģē uz šo monologu. Mēs par to daudz diskutējām, kad strādājām pie izrādes, un vienojāmies, ka monologam jābūt. Vispār centāmies apskatīt materiālu no visdažādākajiem rakursiem.

Nezinu gan, vai "Leģionāriem" piemīt modinātājpulksteņa efekts, tas būtu jājautā režisoram.
Nevaru teikt, ka Latvijas publika man šķistu miegaina, vismaz, skatoties, cik izrāžu katru gadu iestudējat un cik daudz vispār notiek mākslā. Bet, protams, katram ir tiesības interpretēt izrādi pa savam.

"Leģionāros" abiem aktieriem – tev un Kārlim Krūmiņam - ir ļoti ciešs kontakts ar publiku. Vai esi piedzīvojis kādu pārsteidzošu līdzdarbošanos no skatītāju puses?

Ir bijuši daži momenti, jā. Vienmēr ir kaut kā ļoti īpaši spēlēt latviešu leitnantu. Tāpat ir sevišķas sajūtas, ja publikā ir kāds no Somijas. Kad man ir "niknais" monologs, viņi smejas citās vietās, nekā pārējie. Tāpat varu viņus iesaistīt izrādē, piemēram, sakot: "Lūk, redz kur ir somi. Kā jau redzat, viņi smejas. Un tas ir tālab, ka pie mums šādu teātri spēlē jau 40 gadu un viņi manu monologu jau gaidīja!"

Vai vari salīdzināt Latvijas publiku ar somiem un zviedriem?

Grūti pateikt. Pieļauju, ka atšķiras jau tas vien, kāda auditorija nāk uz ĢIT un kāda - uz Nacionālo teātri. Taču man bija pārsteigums, ka latviešus var izaicināt ar, piemēram, manu
monologu "Leģionāros". Man tas šķiet labs rādītājs. Iespējams, šejienes publika uztver teātri citādi, t.i. - var atļaut izrādei sevi provocēt.

Kurus Somijas teātra režisorus vai autorus tu sauktu par iedvesmojošiem (izņemot Smedu)?

Labs jautājums. ;-) Smeds, protams... ;-) Nē, nu patiesībā ir vairāki, piemēram - Juha Jokela, Lauri Maijala, Saara Turunen, Heini Junkkaala, Mika Myllyaho...

Tu tagad strādā pie jauna projekta Vācijā ?

Spēlēšu Jozefu Kafkas "Procesā" Diseldorfas teātrī (Dusseldorfer Schauspielhaus). Režisors ir Formālā teātra dibinātājs Andrejs Mogučijs (Андрей Могучий) no Pēterburgas, kur viņš tagad vada Aleksandra teātri (Александринский театр). Krievijā viņš savā ziņā ir vismaz tādā pat statusā, kā Alvis Hermanis Latvijā, nupat, piemēram, atkal saņēma savas kārtējās Krievijas teātra balvas. Pirmizrāde "Procesam" paredzēta septembrī.

Kāda ir pēdējā grāmata, ko izlasīji, un pēdējā filma, ko noskatījies?

Neskaitot Kafkas "Procesu", ko esmu izmalis vairākas reizes gan somiski, gan zviedriski, gan arī vāciski… Albēra Kamī "Svešinieks", kurus nejauši nopirku grāmatnīcā "Kafka", kad pagājušo reiz biju Rīgā, un par kuru man ļoti gribētos uztaisīt izrādi. Pēdējā redzētā filma – "Mākslinieks" (rež. Michel Hazanavicius).

Aprīļa beigās izrāde "Leģionāri" īsi pirms viesizrādēm Zviedrijā šosezon pēdējo reizi skatāma Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī - 25. un 26.aprīlī 19.00, 27.aprīlī 15.00. Biļetes: www.bezrindas.lv

Tags

Ģertrūdes ielas teātris
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form