"Delfi" redakcija saņēma epasta vēstuli, kurā kāds lasītājs, kurš vēlējās saglabāt anonimitāti, norāda: scenogrāfa Aigara Ozoliņa šai izrādei veidotā scenogrāfija ir ļoti līdzīga Dailes teātra izrādes "Klāras sakari" (2005) skatuves veidolam, ko radījis mākslinieks Gints Gabrāns. Vēstulei pievienotie fotoattēli tiešām bija gandrīz identiski.
Strīdīgajā skatuves telpas risinājumā izmantots paņēmiens - no skatuves aizmugures slīpi pret skatītāju zāli novietots liels spogulis, kurā atspīd uz grīdas rādīta video projekcija.
Sazinoties ar Gintu Gabrānu, viņš apliecina – viņa ideja esot kopēta. Jāpiebilst, ka viņa darbs izrādei "Klāras sakari" saņēmis arī "Spēlmaņu nakts" nomināciju kā 2004./2005. gada sezonas labākā scenogrāfija, tātad uzskatāms par labi zināmu aroda brāļu lokā.
Toties, gan Liepājas teātris, gan Ozoliņš izteiktos pārmetumus noraida, tomēr saka, ka ir gatavs diskutēt par tehniskajiem izteiksmes līdzekļiem un idejiskajām atšķirībām.
"Strādājot pie izrādes "Mūsu pilsētiņa" Liepājas teātrī, man tehniskajam risinājumam bija citi iedvesmas avoti, un par Ginta Gabrāna darbu "Klāras sakari" Dailes teātrī 2005. gadā, godīgi sakot, biju piemirsis. Pirmkārt, leģendārais čehu scenogrāfs Josefs Svoboda (Josef Svoboda), kura izrādes mēs vēl kā scenogrāfijas nodaļas studenti skatījāmies Prāgas kvadrienālē. Tehniskais risinājums, kur slīpā spoguļa atspulgā vienoti redzami gan mākslinieki, gan fons, ir operas "Traviata" iestudējumā, kam scenogrāfiju veidojis Svoboda," portālam "Delfi" skaidroja Ozoliņš.
Tāpat Ozoliņš min vairākus citus tehniski līdzīgus, bet saturiski atšķirīgus darbus – scenogrāfa Janīsa Kokosa (Yannis Kokkos) darbu operai "Klīstošais holandietis" Neapolē 2013 gadā, kā arī argentīniešu mākslinieka Leandro Erliha (Leandro Erlich) instalāciju "Dalston House" Londonā 2013. gadā.
"Ja runā par teātri un konkrēti par "Mūsu pilsētiņa" scenogrāfiju, tad naivi un nevajadzīgi būtu to asociēt tikai ar spoguli, kurā atspoguļojas video un aktieri, ignorējot izrādes kopējo atmosfēru un idejisko saturu. Šajā izrādē bija nepieciešams atrast miruša cilvēka atšķirīgo skata punktu, un, lai panāktu šo efektu, visi video skati tika filmēti no putna lidojuma, izmantojot tehnoloģijas, kuras nav izmantojuši citi mākslinieki līdzīgos apstākļos. Tas ir tīri tehniski atšķirīgais. Režisores un aktieru darbs izrādē ir nedalāmi saistīts ar video un tā atspulgu spogulī. Ja izrādes tēli staigā pa jumtiem, konkrētām pilsētas ielām, vai no mākoņiem vēro uz zemes notiekošo, tad viņi to dara tik precīzi, ka atspulgā tas ir viens vesels. Un tas jau ir būtiski atšķirīgais," skaidro Aigars Ozoliņš.
Latvijas teātra kritikas autoritāte Silvija Radzobe ir redzējusi abas izrādes – gan 2005. gada iestudējumu "Klāras sakari", gan jauno "Mūsu pilsētiņa". Viņa atzīst – grūti ir objektīvi diskusijā iesaistīties, jo izrāde rādīta pietiekami sen un viņa Gabrāna veidoto scenogrāfiju gandrīz neatceras.
"Protams, plaģiēt, špikot un zagt ir iespējams visās nozarēs, tai skaitā scenogrāfijā. Uzskatu Aigaru Ozoliņu par profesionālu un nopietnu mākslinieku, tāpēc nedomāju, ka ir notikusi apzināta ideju kopēšana."
"Liepājas teātra izrādē "Mūsu pilsētiņa" scenogrāfija ir viens no vērtīgākajiem elementiem. Pret skatuvi pavērstajā spogulī ir redzami Liepājas jumti un jūrmala, kur staigā izrādē mirušie personāži. Šī tēma ir sarežģīti risināta un nekā tāda Gabrāna darbā nevarēja būt," sarunā ar portālu "Delfi" saka kritiķe.
Līdzīgu viedokli pauž arī teātra zinātniece, teātrim veltītās vietnes "Kroders.lv" redaktore Līga Ulberte. Viņa kā "Spēlmaņu nakts" žūrijas locekle redzējusi abas izrādes. "Mūsdienu mākslā ir daudz citātu un ir grūti pierādīt, kurā brīdī sākas plaģiāts. Tomēr, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka skatoties Liepājas teātra izrādi man nebija sajūta, ka esmu jau šo scenogrāfiju kaut kur iepriekš redzējusi."
Savu vērtējumu par ideju citēšanas un plaģiāta robežām lūdzām izteikt arī mākslas zinātniecei Ingrīdai Burānei.
"Es neuzskatu to par plaģiātu. Šādu spoguļa sienu Andris Freibergs pirms 12 gadiem izmantoja Latvijas Nacionālajā operā kādam viesorķestrim. Šādi spoguļi uz teātru skatuvēm ir bijuši atliektiem galiem. Oriģinalitāte izriet no dramaturģijas. Varu piedāvāt analoģiju – ja ir divas scenogrāfijas, kur uz skatuves ir viens galds un viens krēsls, vai tas ir plaģiāts?
Es ļoti cienu Gintu Gabrānu, viņš ir liels meistars, bet tikpat liels ir arī Aigars Ozoliņš.
Izrādi "Mūsu pilsētiņa" neesmu redzējusi un pēc attēliem ir grūti spriest. Tomēr es ieteiktu ar jēdzienu plaģiāts mākslā būt ļoti uzmanīgiem. Tad jau visas pasaules māksla ir viens liels plaģiāts," vērtē mākslas zinātniece.