A.Pleijeles lugas vadmotīvs ir mūsdienu cilvēku savstarpējās atsvešināšanās problēma ar īpaši aktuālo moto – izbaudi mirkli, lai pēc tevis kaut ūdens plūdi…, stāsts par izjukušām ģimenēm un sekām, ko šis fakts atstāj nākāmas paaudzes - bērnu dzīvēs.
Diemžēl režisors M.Kublinskis mēģina šai tēmai pieskarties visai racionāli un vispārināti. It kā garlaikoti izmanto iepriekšparedzamus, pat primitīvus skatuviskos risinājumus. Piemēram, G.Zemgala simboliskā scenogrāfija piedāvā “bēdu ieleju” – drūmi pelēkajā telpā “šūpojas asaras” jeb “lietus lāses” (šūpuļkrēsli, kas augšpusē savienoti ar spuldzītēm), kuras dibenplānā ieskauj “betona siena”, bet priekšplānā – vingrošanas stienis. Sociālo traģismu it kā pastiprina aktieru neorganiska spēles laukuma apdzīvošana. Aktieri atkārtoti metas pret pelēko papes sienu un nemitīga balstās pret vingrošanas stieni, mainot savu atrašanās vietu ap stieni (atrodoties tā priekšpusē vai aizmugurē), uzsverot stabilitātes zudumu dzīvē un cilvēciskajās attiecībās. Varētu pat teikt, ka uz skatuves valda bezpersonisks lugas sižeta atreferējums un režisoriskās attieksmes stingums. Patiesas un smeldzīgas attiecības veidojas vienīgi starp jaunās paaudzes aktieru piedāvāto problēmas izpratni drāmas interpretācijā – Indras Rogas zēniski bravūro, bet reizē arī juteklisko un trauslo Ellu, Ditas Lūriņas bērnišķi naivo Rīnu un Aināra Ančevska pašapzinīgo blondo skaistuli Kalli.
Neiztrūkst arī diezgan atklāts sentimentālisma un asaras izspiedošs paņēmiens finālā - kā kulminācija visam tiek atskaņota I. Kalniņa “Līdz sāpe savus spārnus plēta …” un “Logs puspavērts…”
Lietus blūza dilema ne pa jokam. Lemiet paši – iet vai neiet.