"Viss ir aktiera rokās, un aktiera rokās nav nekas. Ja tevi režisors nepamanīs, neko darīt. Ja dod skaistu lomu, viss atkarīgs no sevī, no savā dzīvē sakrātā," tā īsi pirms Starptautiskās Teātra dienas intervijā "Latvijas Avīzei" teic Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka, kuras darbs izrādēs "Osedžas zeme", "Anna Kareņina", Ādama stāsts" un citās novērtets ar Lilitas Bērziņas balvu.
Aktrise, kura plašai publikai pazīstama ar Rūtas lomu "Vella kalpos", sarunā ar "Latvijas Avīzi" stāsta, ka popularitātes un galveno lomu vilnim jaunībā sekojis arī klusuma periods, bet aktrises pašas vārdiem, dīvainā kārtā šobrīd viņa ir ļoti nodarbināta.
"Protams, apzinoties, ka teātris ir jauno māksla, nebūvēju dižas nākotnes ainas un gaisa pilis. Tas nebūtu reāli. Pat pasaules dramaturģijā mana vecuma sieviešu lomu nav daudz. Mani baida kas cits – jauno aktieru pārprodukcija. Ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, bet nekad viņi visi nevar būt nodarbināti. Ir nevalstiskie teātri, projekti, taču formas saglabāšanai vismaz jaunībā aktierim ir jāstrādā regulāri. Baidos, ka regularitātes trūkuma dēļ pēc gadiem būs daudz salauztu likteņu. Jaunais cilvēks nebūs īstenojies aktiera profesijā, neko citu dzīvē neapgūs, jo viņam būs grūti atteikties no narkotikas, ko sauc – teātris," pauž aktrise.
Atgādinot neseno diskusiju par kritiķa lomu teātra mākslā, Cauka piekrīt, ka ar trim bieži vien netalantīgiem un pat ar ļaunuma piedevu slacītiem spalvas vilcieniem aktieri var iznīcināt arī kritiķis.
"Piemēram, kritiķu dēļ mūsu Nacionālajā teātrī vairs nav Ivara Stonina. Viņš bija starp maniem jaukākajiem partneriem, zinu, cik aizrautīgi strādāja. Un ne ar kādu narcismu neslimoja! Tās bija augstprātīgas, tukšas pļāpas, muļķības. Nepelnīts nopēlums var salauzt jaunu cilvēku, viņš var zaudēt ticību sev. Un tāds mākslā kļūst impotents. Negribu, lai mūsu darbu vienmēr slavētu. Gaidu pamatojumu, vērtējumu, analīzi, kādēļ nav izdevies labi iecerētais. Esmu lasījusi arī daudz labas kritikas. Piemēram, ar interesi gaidu Edītes Tišheizeres recenzijas. Varu nepiekrist viņai, oponēt, strīdēties, bet Edīte vienmēr raksta ar cieņu pret aktieri, darba darītāju," teic aktrise.
Runājot par savu šobrīd aktuālo lomu – Violetu T. Leta darbā "Osedžas zeme", kas Nacionālajā teātrī tapis Valtera Sīļa režijā, Lolita Cauka atzīst, ka tā viņai nākusi grūti un mokoši. Tomēr piebilst, ka katrā cilvēkā, arī aktierī paslēpts viss: "Ja domājam tur tikai labo esam, sevi idealizējam. Ja saredzam tikai slikto, pārāk noliekam. Dzīvē bieži, labu gribēdams, izdari ļaunu, bērnu mīlestību gribi pirkt par katru cenu. Izšķirīgi, kurām iekšējām kolīzijām ļaujam izpausties uz āru, cik protam pār sevi valdīt un vairāk vai mazāk vadīt pašiem savu dzīvi. Saskaroties ar Violetu, negaidīti atklāju: oho, manī ir arī kaut kas tāds…"
Jautāta par izcilās latviešu aktrises Lilitas Bērziņas vārdā nosaukto balvu, Cauka teic, ka ar viņu saistās pirmās teātra atmiņas: "Kā bērns sēdēju un skatījos "Uguni un nakti". Joprojām acu priekšā divas lietas – Lilitas Bērziņas melnās bizes un elles skats. Dzīvē caur elles lokiem esmu izgājusi, tagad jātiek pie melnajām bizēm."
Foto: Lolita Cauka izrādē 'Osedžas zeme'