Mājas sievietes ķermenim. Recenzija par Lauras Grozas diptihu 'Mājoklis. Komentāri'
Foto: Marko Rass

Attiecības ar Annas Auziņas grāmatu "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata" un pēc tās veidotajām režisores Lauras Grozas teātra versijām man bija tikpat atšķirīgas kā dažādas cilvēcisko attiecību pieredzes. Ķermenis it kā ir tas pats, tomēr vienā gadījumā uz visu skaties tā kā no malas, bet citā – jūties "kā mājās". Un laikam jau likumsakarīgi, ka tikai pēc trešās (t.i., dzīvokļa) versijas, kurā arī es beidzot sajutos kā līdzvērtīgs attiecību partneris, pieņemošāka kļuvu arī pret divām pirmajām pieredzēm.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Rudenī, skatoties Signes Baumanes filmu "Mans laulību projekts", es iekšēji līksmoju par faktu, ka uz ekrāna redzams tieši sievietes stāsts. Ik pa brīdim pieķēru sevi fiksējam, ka to vai citu faktu (norisi/pārdzīvojumu/pretrunu) uz kino ekrāna režisors-vīrietis neiedomātos parādīt. Arī tagad decembrī, pārlasot Annas Auziņas grāmatu un noskatoties abas izrādes (katru no tām citā vakarā), prieks par sievietes balsi un seksualitātes atspoguļojumu ir nepārejošs. Lielākais gandarījums ir par to, ka tas nav vienas konkrētas Terēzes stāsts, bet gan (un jo īpaši dzīvokļa versijā) stāsts par sievietes krāšņi sarežģīto dabu. Vienlaikus apzinoties, ka cilvēka (tiklab vīrieša, kā sievietes) seksualitāte vispār nav nekas vienkāršs, vēl mazāk – unificējama līdz formulai "sieviete + vīrietis = ģimene". Taču šoreiz zem lupas iespējams vērot tieši sievieti. Un varam tikai lūgt Dievu, lai šādi sieviešu stāsti taptu vēl un vēl. Lai var salīdzināt, diskutēt, apbrīnot vai noliegt. Nevis aizstāvēt tikai tāpēc, ka tāds vienīgais.

Lauras Grozas izrādēs Terēzes stāsts ir daudzbalsīgs, turklāt katrā no abiem spēles laukumiem tiek interpretēts atšķirīgi.

Annas Auziņas grāmatas lappusēs es kā lasītāja sekoju tieši Terēzes stāstam, tomēr kaut kas mani atturēja no identificēšanās ar šo sava vecuma sievieti. Pat ja romāns daļēji uzskatāms kā autobiogrāfisks, lēkāšana laikā un dažādu man apšaubāmu pagātnes notikumu (traumu) apraksti veido zināmu atsvešinājumu. Šis atsvešinājuma moments savukārt palīdz labāk apzināties to, cik dažādas var būt pieredzes (to, kādā ģimenē mēs katrs piedzimstam, nevaram ietekmēt nekādi!) un cik būtiski katru no tām sadzirdēt. Cits jautājums un mākslinieka izvēle – kādā valodā vai kādā formā to izstāstīt, cik daudz tajā ielikt un atklāt sevi, kā uzrunāt lasītāju/skatītāju. Grāmatā "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata" manī gluži vai fizioloģisku riebumu radīja vārdu "peža", "pimpis" un "pisties" lietojums attiecībā uz dabiskiem seksuālo attiecību un norišu aprakstiem. Nerātnajās dainās šie vārdi to pašu dabisko fizioloģisko procesu un dzimumorgānu apdziedāšanai izmantoti bez bēdu (gan konkrētās situācijās/tradīcijās, ne ikdienā), taču mūsdienu komunikācijā tos ierasts attiecināt uz zemāku leksikas slāni. Turklāt Terēzes visai vienkāršotais izteiksmes veids jeb valoda rada neatbilsmi starp to, kā viņa domā (kādus retoriskus jautājumus sev un pasaulei uzdod; kā vērtē notiekošo; cik kritiski reaģē uz neviennozīmīgām situācijām utt.), un to, kā runā. Ja šo romānu pieņem kā pieaugšanas stāstu, tad ir tā, ka mazotnē meiteni vairāk nodarbina seksuāla rakstura parādības, bet briedumā – attiecības (romāna noslēgumā ļoti izvērsti un gana emocionāli tiek aprakstīta vecāku aiziešana).

Mājas sievietes ķermenim. Recenzija par Lauras Grozas diptihu 'Mājoklis. Komentāri'
Foto: Marko Rass

Lauras Grozas izrādēs Terēzes stāsts ir daudzbalsīgs, turklāt katrā no abiem spēles laukumiem tiek interpretēts atšķirīgi. Dailes teātra Mazajā zālē Terēzi izspēlē četras aktrises. Sākotnēji bija iecerētas piecas (arī ar Ēriku Egliju-Grāveli). Mazās zāles versijā tagad skatāmas Anete Krasovska, Lelde Dreimane, Katrīna Griga un Milēna Miškēviča. Cita pēc citas viņas runā Terēzes monologus līdzīgi kā grāmatā – lēkājot laikos un notikumos. To vērojot, galvenais, par ko spēju domāt es, – vai grāmatu vispār nelasījušie spēj izsekot stāstam? Lai gan stāsta hronoloģija un cēloņsakarības varētu arī nebūt mērķis jeb izrādes mugurkauls. Tā vietā droši iespējams nolasīt mūsu laikmetam raksturīgo fragmentēto domāšanu un pasaules uztveri – informācija diendienā lielākoties taču tiek uztverta mazās "porcijās" (piemēram, sociālo tīklu ierakstu "lentēs", komentāros, dažādās saziņas platformās u. c.). Tomēr Mazās zāles kompozīciju spēju uztvert tikai kā kaleidoskopu, kurā epizodes un teksta fragmenti seko cits citam mehāniski. Tos atdala mūzikas intermēdijas (Rūdolfa Dankfelda un Miķeļa Putniņa oriģinālmūzika), kas beigās ar savu nomācoši uzstājīgo atkārtojumu kļūst pat viegli kaitinošas.

Līdzīgi mehāniska rosīšanās vērojama apģērbu uzvilkšanā un noģērbšanā, ilustratīva šķiet arī darbošanās ar manekenu rokām un briļļu ietvariem. Sava loma atsvešinājuma radīšanā laikam ir arī mikrofonu lietojumam (Mazajā zālē!). Lai gan vizuāli pārliecinoša ir izmantotā "tīro" krāsu kombinācija (scenogrāfe Sintija Jēkabsone, video māksliniece Katrīna Neiburga, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone) un fona video ir asprātīgi, kopumā teātra Mazās zāles versija šķita itin kā skaidri sterila, pareiza un pašpietiekami noslēgta pasaule. Tāds kā vērtīgs bilžu katalogs ar paskaidrojumiem, bet tāds, kas uz mani tomēr neattiecas. Es gan nolasu, ka tekstā sieviete/s risina savus iekšējos konfliktus – ar ķermeni, pagātni vai Dievu. Ar savas ģimenes locekļiem un seksuālo partneru locekļiem. Bet kas šie ir par cilvēkiem ārpus jautājuma par miesu un fizioloģiju? Vai seksualitāti un ķermeni iespējams atdalīt no sievietes personības, no Terēzes – mākslinieces – un no Dieva klātbūtnes Terēzes miesā?

Šie neatbildētie jautājumi nākamajā vakarā mani pavadīja uz trešo tikšanos ar Terēzi un galu galā gandarījumu. Dzirnavu ielas dzīvoklī Terēzi ieraudzīju kā dzīvu, pulsējošu, domājošu un jūtīgu būtni. Neraugoties uz to, ka te viņa ir "sadalījusies" pa atsevišķām telpām, caur Terēzes stāstu spēju ieraudzīt sievietes iekšējās pasaules bezgalību.

Mājas sievietes ķermenim. Recenzija par Lauras Grozas diptihu 'Mājoklis. Komentāri'
Foto: Marko Rass

Dzīvokļa versijā izrādes skatītāji tiek sadalīti līdz 10 cilvēku grupās, un katra no tām izrādes sākumā tiek aizvesta uz kādu no lielā dzīvokļa telpām. Atkarībā no tā, kurā grupā skatītājs tiek iedalīts, veidojas tieši tāda izrādes kompozīcija, kāda nu trāpās. Man pašai nācās sākt ar to telpu, kura bija "izdekorēta" ar neskaitāmiem padomiem, kā pareizi domāt, izskatīties, uzvesties. Visticamāk, visas šīs gudrības ir iegūtas internetā, meklētājā ierakstot kādus atslēgas vārdus par šīs izrādes tēmām. Manas pirmās telpas saimniece – Anta Aizupe (kas ir piektā aktrise dzīvokļa versijas ansamblī) – savā epizodē vairāk stāsta par Terēzes pieredzi Amerikā ar Slaveno, taču uz sienas un uz dažādām virsmām izlasāmie teksti vismaz uz mani atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka beigās man arī visa izrāde bija par konfliktu ar apkārtējās mediju pasaules agresīvi uzmācīgo vēlmi pamācīt, kā man piedzīvot īsto laimi attiecībās, kā būt par sevi pārliecinātai un kā gūt fantastiskāko orgasmu seksā.

Dzirnavu ielas dzīvoklī Terēzi ieraudzīju kā dzīvu, pulsējošu, domājošu un jūtīgu būtni. Neraugoties uz to, ka te viņa ir "sadalījusies" pa atsevišķām telpām, caur Terēzes stāstu spēju ieraudzīt sievietes iekšējās pasaules bezgalību.

Savukārt tiem skatītājiem, kas izrādes ceļojumu pa telpām sāk, piemēram, kopā ar Katrīnu Grigu, izrādi iespējams "izlasīt" kā refleksiju par attiecībām ar Dievu un baznīcu. Tomēr vismazāk es vēlētos skaidri definēt to, par ko katrā no telpām ir vai nav bijis iecerēts stāsts, jo šajā izrādē, šķiet, pati būtiskākā ir kopējā gaisotne, kas veidojās gan no atmosfēras katrā no telpām, gan no katras aktrises tiešā acu kontakta ar saviem skatītājiem, gan no tām pieredzēm, kas caur asociācijām un provokācijām izrādes laikā uzpeld apziņā.

Ja Dailes teātra Mazās zāles izrādē palaikam iedomājos, ka šīs aktrises izspēlē sev svešu – būtiski vecākas sievietes – pieredzi (tostarp dzemdējušas sievietes pasaules izjūtu), Dzirnavu ielas dzīvokļa versijā tās pašas aktrises saplūda it kā vienā pilnmiesīgā tēlā. Tādā tēlā, kas reizē ir kāda viena ideālā sieviete un katra no mums – ar visām iespējamām pieredzēm kopīgā pasaules izjūtā. Tad vairs nav tik būtiski, ja kādai no mums arī padomju laiku bērnībā nebija nekādu īpašu problēmu ar seksuālo audzināšanu, bet kādai (gados jaunākai) ir svarīgi atrast atbildi uz jautājumu – ir vai nav normāli meitenēm masturbēt? Dažām skolā paveicies ar skolotāju un veselības mācību, citas joprojām izglītojas, skatoties "Netflix" seriālus. Jo nav jau vienas pareizās un veiksmīgās dzīves, tāpat kā visiem nederēs viena formula, kā risināt savus iekšējos konfliktus. Vienam derēs metaforu pilns teātris, citam iztēlei daudz plašākā telpa – literatūra, vēl kādam būs vajadzīgi skaidrie baznīcas rituāli, citam – dažādie filozofijas virzieni.

Mājas sievietes ķermenim. Recenzija par Lauras Grozas diptihu 'Mājoklis. Komentāri'
Foto: Marko Rass

Mans "mājoklis" acīmredzot ir teātris, tādēļ arī dzīvokļa versijā piedzīvoju viskomfortablāko sajūtu. Tieši te izbaudīju to, kā teātra valodā tiek atrisināti vispretrunīgākie Terēzes pieredzējumi, tostarp grāmatā daudzkārt lasāmais "pimpis", piemēram, Leldes Dreimanes istabā bija iemiesojies skaistā un milzīgā ogles skicē, bet Milēnas Miškēvičas apdzīvotajā "ligzdā" brīnišķi nozīmjietilpīgas pēkšņi izrādījās parastas vistas oliņas. Vēl mirkli vēlāk – skatītāji virtuvē kļūst par lieciniekiem tam, kā vistas zupu vāra Lauris Subatnieks (citos vakaros Raivis Vidzis), pārmaiņus uzklausot uz mirkli ieskrējušās Terēzes "daļas" no blakusistabām. Režisore kopā ar pārējām diptiha māksliniecēm asprātīgā veidā Dzirnavu ielas dzīvoklī radījusi silti sievišķīgu kosmosu, kas draudzīgi atvērts ikvienam, kuram rūp un interesē sievietes miesa.

Mājas sievietes ķermenim. Recenzija par Lauras Grozas diptihu 'Mājoklis. Komentāri'
Foto: Marko Rass
Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.