Portāls "Delfi" sadarbībā ar festivāla "Homo Novus" organizatoriem piedāvā festivāla diskusiju cikla interviju ar izrādes "Paisums un bēgums" režisoru Mariano Pensoti (Buenosairesa), ar kuru sarunājas teātra un kino režisors, festivāla "Homo Novus" dibinātājs Pēteris Krilovs.
Mariano Pensoti foto galerija!

Pēteris Krilovs : Es nezinu no kuras pozīcijas runāt. Es esmu tikai aktieris tavā izrādē, vecs depresīvs vīrs, kurš sēž kafejnīcā pie galdiņa. Kā bijušais festivāla "Homo Novus" direktors es jau 2003. gadā dzirdēju no Matiasa Lilientāla – Berlīnes teātra "Hebbel am Ufer" mākslinieciskā vadītāja par to, ka Eiropas teātra festivālu topā izvirzījusies brīnišķīga izrāde un ir viens ļoti interesants režisors, par kuru vērts interesēties. Tagad kā pasīvs Latvijas teātra ainavas baudītājs es varu ar prieku ieraudzīt, ka brīnišķīgais režisors Mariano Pensoti ar latviešu aktieriem Rīgā ir iestudējis izrādi "La Marea" (Paisums un bēgums) un Upīša pasāžā var redzēt dīvainu dziļam sapnim vai reālai filmai līdzīgu inscenētu notikumu-stāstu virkni.

Kādas ir tavas attiecības ar kino? Kā radās šī doma vienā izrādē savienot teātri un kino?

Mariano Pensoti: Pirms sāku nodarboties ar teātri, es biju kinorežisors. Man vienmēr ir bijusi vēlēšanās savienot teātri un kino. "Paisums un bēgums" (La Marea) savā ziņā ir dzīvā filma. Man patīk skatīties kinematogrāfiski uz katru no situācijām. Mums tiek izmantotas kino gaismas, kino platforma uz sliedēm, un šie elementi tiek uzstādīti uz ielas kā filmēšanas procesā.

Kino ir plašs mākslas lauks, dažāds, un stilistiski bagāts. Kāda veida kino ir tavs? Kādus režisorus tu vari nosaukt par saviem favorītiem?

Tie ir klasiķi - Deivids Linčs, Rainers Verners Fasbinders, Vima Vendersa 70-to gadu filmas, Verners Hercogs. Daudz vairāk par teātri mani ir ietekmējušas filmas. Veidojot tādas izrādes kā "Paisums un bēgums", kad darbība notiek uz ielas, es nepārtraukti domāju par kino.

Tavā izrādē pārliecinošu vietu ieņem literatūra, teksts. Tas daudz ko diktē. Kā rodas tavi teksti? Kā tu sāki pierakstīt šos stāstus?

Tas bija lēns process. Es sāku domāt par epizodēm, kas varētu notikt šai ielā. Es vēlējos savienot ļoti ikdienišķas situācijas ar tekstu, kas būtu savdabīgs. Tad sāku domāt par to, kā šos stāstus uztvers skatītājs. "Paisumā un bēgumā" bija iespēja lietot literāru stāstīšanas paņēmienu, mēģinot radīt pēc iespējas aptverošāku stāstu īsā spēles laikā. Katrā desmit minūšu situācijā es mēģinu izstāstīt maksimāli daudz par šiem personāžiem, par viņu domām un sajūtām. Izrāde ļoti lielā mērā ir balstīta uz tekstu.

Kas bija pirmie impulsi? Vai tu satiki reālus cilvēkus un tad rakstīji stāstus par viņiem, tos savā ziņā poetizējot, vai tu redzēji, piemēram, cilvēku uz ielas un sāki iztēloties to, kas varētu notikt ar šo cilvēku. Tad tas drīzāk ir dramaturģisks paņēmiens ar klasiskas drāmas drāmas likumiem. Tavs radošais darbs tev ir kā poēzija vai drāma?

Labs jautājums. Man šķiet, tas process bija abpusējs. "Paisuma un bēguma" idejas pamatā bija doma novērot nepazīstamus cilvēkus. Es sāku iztēloties, kāda varētu būt šo cilvēku dzīve, ko attiecīgi ko viņa vai viņš domā šinī mirklī. Es atceros, ka lielāko daļu tekstu sarakstīju publiskās vietās – kafejnīcās. Es skatījos uz cilvēkiem pie citiem galdiņiem, mēģināju iztēloties viņu dzīvi, vēlāk stāstus papildināju ar mākslinieciskiem paņēmieniem. Man vienmēr ir paticis tas savienojums starp kaut ko mākslīgi radītu un pilnīgi personisku. Pusdienojošā pāra ainā ir daļa mana drauga dzīves. Katrā situācijā ir daļa no manis paša. Savāda sajūta, ka vairs īsti nevaru atcerēties, no kurienes kas ņemts. Tas nav tā, ka pārrakstīju reālus dzīves notikumus, es tikai izmantoju detaļas. Bet katram, kurš raksta, tā notiek.

Mūsdienu teātrī teksts kļūst arvien īsāks, brutālāks, bieži tas pat ir tukšs tīri tekstuālā, literārā nozīmē. Tu izmanto bagātu, poētisku, dziļu tekstu. Lasot titros tavas piezīmes (stāstus) par šiem varoņiem iespējams ieraudzīt ļoti tēlainu pasauli. Ko tev nozīmē literatūra mūsdienu teātrī?

Par "Paisumu un bēgumu" jādomā Argentīnas teātra kontekstā, kurš pēdējos 10 gados ir ļoti balstīts uz tekstu. Un teksts ir ļoti svarīga teātra sastāvdaļa. Mani interesē literatūras ievešana teātrī tieši tajā vecajā nozīmē. Man patīk lasīt vēstules. Man patīk domāt par "Paisumu un bēgumu" kā īso stāstu kopumu. Šeit mēs to darām lietojot kino titru paņēmienu.

Kādi bija tie darbu, teksti, lugas, ko tu veidoji pirms "Paisuma un bēguma"?

Ļoti grūti aprakstīt savas izrādes. Tās galvenokārt bija skatuviskas, to centrā vienmēr bija teksts, dramaturģija. Un tās radās radošā komandas darbā kopā ar aktieriem. Es lielā mērā izmantoju aktieru improvizāciju. Mani iepriekšējie darbi bija ļoti eklektiski, un tie ļoti atšķīrās no šīs izrādes.

Es redzēju Buenosairesas izrādes ierakstu, un mani pārsteidza, cik maz detaļu tu esi mainījis. Mēs esam absolūti atšķirīgas valstis - citi cilvēki, sejas, personāži. Kāpēc tev bija svarīgi paturēt pamatraksturus un tos reproducēt, nevis ievest būtiskākas izmaiņas atbilstoši mūsu sejām, mentalitātei. Kas tev bija tas interesantais šeit ar mums veidojot izrādi?

Tas vienmēr ir grūti - strādāt ar jauniem aktieriem. Tas ir neparasti, ka mēs vienkārši saglabājam struktūru, galveno stāstu, pievienojot elementus, kas saistīti ar adoptāciju citā vidē. Bet mums ir svarīgi veidot tiešu saikni starp šīm situācijām un pašu pilsētu. Ja būtu vismaz mēnesis līdz izrādei, tad es varētu sākt improvizēt, meklēt iespējas, jauninājumus. Piecu dienu laikā viss notiek ļoti intensīvi. Rīgā tieši tā notika. Tad galvenais ir, kā aktieri uztver domu, kā viņi piesavinās šos tēlus. Mani izbrīnīja tas, cik labi Latvijas aktieri spēja ne tikai sev pietuvināt, bet arī noturēt savus tēlus. Šeit aktieri ir ļoti domājoši, tveroši, bet vajadzīgs laiks, lai jūs spētu sevi tā īsti atvērt kontaktam. Pati izrāde un tās varoņi mainās nepārtraukti. Pēc trim, četrām reizēm tu sāc ievērot, kas ir tas būtiskais kas izkristalizējas katrā no situācijām un līdz ar to izrādē kopumā. Tikai atkārtojot ir iespējams to ieraudzīt.

Kas vakar bija lielākā atšķirība, ko tu ieraudzīji Rīgas izrādē? Kas tavuprāt notika vakar?

Atšķirībā no citām pilsētām (Buenosairesā, Briselē, Berlīnē) Rīgas izrāde bija intīmāka. Un tas saistās ar spēles vietu, jo Rīgā mēs spēlējam Upīša pasāžā, nevis tieši uz ielas. Publika atrodas ierobežotākā telpā, spēles vietas ir tuvāk viena otrai, un izrāde kopumā rada intīmāku noskaņu. Mani neinteresē liela mēroga atvērtais pilsētprojekts, iespaidīgs teatrāls uzvedums. Mums ir daudz tehnikas, daudz aktieru, ir iela, bet vienlaicīgi mēs gribam radīt šo intīmu gaisotni, lai skatītāji tiešām iedziļinātos šo cilvēku dzīvēs, viņu domās.

Ja tu, piemēram, nākotnē saņemtu lielu naudu, vai tu uzņemtu filmu vai turpinātu radīt šāda veida teātra darbus?

Es nezinu (smejas). Protams, vienmēr pastāv šī fantāzija, ka vienā jaukā dienā es uzņemšu filmas. Bet tas vairs nav tik noteikti kā agrāk. Man patīk šāds teātris vai šāda veida performances, jo neesmu pārliecināts, ka tas patiešām ir teātris. Es droši vien turpinātu darboties ar šo mākslu sintēzi.

Kāpēc izrāde saucas "Paisums un bēgums"? Kā nosaukums saistās ar izrādi?

Spāņu valodā vienā vārdā la marea ietvertas vairākas nozīmes: tas vienlaikus ir gan okeāna paisums un bēgums, gan cilvēku plūdums pilsētā, ielās. Tas nozīmē arī domu plūsmu, šos domu viļņus, apziņas plūsmu jūsu prātos. Tā arī ir kino ietekme.

Anna Gorskaja (žurnāliste): Tu vari nosaukt savas autoritātes literatūrā, jo es saskatīju Čehova ietekmi tavos tekstos, un tas mani imponē.

Tā ir. Bet man autoritāšu ir daudz, jo tveru visu iespējamo. "Paisuma un bēguma" izrādes tapšanu ir ietekmējis Reimonds Kārvers, arī Sema Šeparda īsie stāsti. Man patīk autori, kuri kā sava darba struktūru izmanto fragmentus. Liela loma ir Argentīnas autoriem – Borhess, Kortasārs, tad Žoržs Pereks, franču rakstnieks. Viņam ir grāmata, kuras pamatā ir ideja par māju un par cilvēkiem šajā mājā. Pirms vairākiem gadiem to izlasot biju pilnīgā sajūsmā, un sāku domāt, kā to izmantot.

Zane Kreicberga (JTI direktore): Interesanti dzirdēt "Paisums un bēgums" aktieru domas par dalību šai izrādē.

Ilze Rudzīte: Neparasti ir vērot skatītājus, viņu reakciju. Savā ziņā viņi mums kļūst par dzīvo kino bildi, jo mēs Ar Mārtiņu Eihi uz viņiem skatāmies caur logu – ekrānu. Vienlīdz viņi ir daļa no Mariano radītās pasaules. Divi jauni cilvēki vienas epizodes laikā netraucēti skūpstījās, un rodas sajūta, ka viņi ir daļa no mūsu spēlētā stāsta. Un nebūt nav tik vienkārši atkārtot vienu un to pašu epizodi desmit reizes bez pārtraukuma. Ir tik daudz smalku iekšējā procesa nianšu, kurām nepārtraukti jāseko, lai noturētu šo ikdienišķo dzīves ritmu. Tas nebūt nav tik viegli, kā šķita mēģinot.

Valters Sīlis: Grūtākais bija šīs piecas minūtes, kad es tikai sēžu un domāju. Tas ir sarežģīti šādos apstākļos saglabāt patiesu domāšanas procesu. Vienkārši būt un domāt. Ja tev ir teksts, ir daudz vieglāk, jo tev konkrēti ir ko darīt. Bet man vienkārši jāsēž un jādomā. Un man tiešām ir jādomā, jo ja nedomāšu, tas tūlīt būs redzams.

Pēteris Krilovs: Man tas ir organiski, jo es turpinu piedzīvot to, ko man devis kino. Tas ir absolūti līdzīgi kā filmējoties kino, kad tu esi ļoti tuvu kamerai. Tas man tiešām patīk, jo varu ieskatīties publikā, iztēloties to kā filmēšanas procesu ar ieslēgtu kameru. Man jābūt ļoti konkrētam un jāspēlē ārkārtīgi vienkārši bez nekādām ekspresīvām izpausmēm. Esmu pārliecināts, ka tā ir tā pati pieredze, ko izmantoju savā darbā ar studentiem – precīzs iekšējais domāšanas process, kas jānotur nepārtraukti. Dažreiz pārsteidz tas, kā domas var pēkšņi pārlekt no viena punkta uz otru, un tam ir jāseko ļoti rūpīgi. Tas ir kā darbs ļoti tuvu kamerai. No otras puses mani ieinteresēja mūsu personāžu attiecības ar tekstu. Izlasīju titros visus Mariano tekstus. Tie liek domāt par Markesa, Kortasāra, par Karlosa Fuentes darbiem. Šī literatūra ir ļoti spēcīga, ekspresīva, ar poēziju prozas ietvaros. Tas man ļoti patīk.

26.septembrī 16.30 kafejnīcā Andalūzijas suns režisors Vieturs Kairišs sarunājas ar itāļu režisoru Romeo Kasteluči

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!