Izrādes apakšvirsraksts paredz traģēdiju, ko vēsta kāds āksts. Viktjuks iestudējis ne vienu vien solo-izrādi ar pazīstamiem krievu komiķiem un klauniem. Arī strādājot ar aktieriem viņam vienmēr bijis svarīgi akcentēt abus – gan paša aktiera juteklisko dabu, gan viņa personāža uzlikto masku, ko veido ķermeņa plastika un izstrādāta kustību un balss intonāciju partitūra. Citiem vārdiem, zemapziņa un spoža tehnika. Bet pāri visam – pulsējoša seksuālā enerģija.
Runājot par “Mariju Stjuarti”… interesants ir pats Maestro pieteikums – rādīt parodiju par vēsturisku mītu, priekšplānā izvirzot Alekseja Škatova atveidoto āksta tēlu. Šos spēles noteikumus pieņēmusi arī Aleksandra Orlova (Sankt-Pēterburga) scenogrāfija, kas atvasināta no pāža stāsta par kautiņa karstumā no āksta cepures nogrieztajiem zvārgulīšiem. Izrādes laikā aktieri pa skatuvi veļ milzīga izmēra apaļus zvārguļus, veidodami visdažādākās kombinācijas, kuras pēc tam apspēlē atbilstošās mizanscēnās. Taču jau pēc pirmajām piecpadsmit minūtēm uz skatuves notiekošais sāk garlaikot un pat nomākt, jo vienīgais, kas izrādei piešķir jel kādu emocionālo nokrāsu ir rūpīgi izstrādātā mūzikas fonogramma, kurā meistarīgi savīta mūsdienu garīgā mūzika ar viduslaiku un renesanses mūziku. Aktieri kustas maz un neveikli, daudz runā un laiku pa laikam izaicinoši paceltā balsī demonstratīvi cieš. Izrādes centrālais varonis – Alekseja Škatova āksts – gan melnajā mētelī un baltajos pusgarajos pantalonos(1.cēl.), gan baltajā garajā naktskreklā(2.cēl.) izskatās ne vien bezpersonisks, bet pat kroplīgs un neveikls. Ne miņas no ierastās Viktjuka izrāžu dionīsiskās, enerģētiskās atmosfēras. Arī finālā nekļūst skaidrs, par ko tad īsti ir šī izrāde. Varbūt tā ir Maestro skeptiska ironija par romantisko uzskatu, ka mākslinieks ir īstenais patiesības nesējs, pravietis šajā pasaulē?!!