Jautāts, vai skatītāju var "izaudzināt", Meikšāns, kurš pērn tika atzīts pat gada labāko režisoru, atbild: "Nosacīti, jā. Ja ieturi ļoti konsekventi savu repertuāru, skatītāji pēc pieciem gadiem būs sapratuši, apziņā būs iestrādājies, ka teātris piedāvā konkrēti to sajūtu, garšu vai mākslas ideoloģiju. Es labāk piekrītu šādu konsekvenču ieturēšanai, nevis atzīstu mētāšanos pa labi vai kreisi mūziklos vai citos žanros, ko varbūt teātris nemaz nevar pavilkt. Man liekas, ka Latvijas teātra skatītājs ir tāds pats kā citi, tikai ēd to, ko dod. Man liekas ļoti veselīgi, ja būtu garšvielu dažādība, jo pie tām ir jāpierod. Tāpēc jaunos režisorus ļoti gribu redzēt – Seņkovu, Nastavševu, Sīli, Mičuli."
Lai arī režisors par savu pamata darba vietu uzskata Valmieras teātri, nākamajā sezonā Nacionālajā teātrī Meikšāns iestudēs izrādi par Aleksandru Čaku. Savukārt par sadarbību ar citiem Rīgas teātriem režisoram nav bijušas sarunas.
"Mana pamatdarbavieta ir šeit, Valmierā, un, ja paliek laiks strādāt, kāpēc ne, var ar vienu izrādi parādīties Rīgā. Es arī negribu visur mētāties, izšķīst. Jo es jūtu, kāda vērtība ir Valmierā, ilgāk kopā strādājot," pauž režisors.
Savukārt aicinājumu no kāda ārvalstu teātra režisors uztvertu kā svaigu gaisa malku, "jo mājas un pamatdarba vieta paliek, un tad jau var ceļot".
Viņš arī atzīst, ka jau redz sevi konkrētā ārvalstu teātrī, taču tieši kur, pagaidām neatklāj.
Atgādinām, ka nedēļas nogalē Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvos Viestura Meikšāna iestudētās Imanta Ziedoņa "Krāsainās pasakas". Savukārt pagājušajā gadā Meikšāns saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu kā sezonas labākais režisors par izrādēm " Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās", "Vīns un nezāles" un "Zelta zirgs".