Meklējumu fragmenti. Valmieras teātra izrādes 'Lūcis' recenzija
Foto: Matīss Markovskis

Valmieras Drāmas teātra sezona šogad sākusies ar Elīnas Cērpas dokumentālo meklējumu "Lūcis". Vienā no pirmajām izrādes ainām tiek demonstrēti fragmenti no Viļa Lapenieka 1939. gadā uzņemtās filmas "Zvejnieka dēls". Tas šķiet tikai loģiski, jo, ja ārpusteātra ļaudis vēl atceras aktieri un režisoru Pēteri Lūci (1907–1991), tad tas lielā mērā ir, pateicoties viņa nospēlētajam Oskaram. Taču turpmākajā izrādes gaitā raibi dokumentālu un inscenētu kolāžu virknē Lūcis parādās kā vecmodīgs un, šodienas acīm raugoties, dīvains režisors.

Vērtējums:2

Ļoti cilvēcīgs ir izrādes ievads, kurā Lūcis pats secina, ka labāk, lai mūžā ir viena labi un kārtīgi nospēlēta loma nekā daudzas "nekādas" vai nepamanāmas lomas. Lūcim visu mūžu nācies dzīvot Oskara ēnā, neraugoties uz to, ka gandrīz četrus gadu desmitus viņš bijis Valmieras Drāmas teātra galvenais režisors (1957–1991), bet teātra krīzes brīdī, kad Kultūras ministrija pārtrauca piešķirt Valmieras teātrim dotāciju, to paglāba no slēgšanas. Lai teātris izdzīvotu, Lūcis iestudēja brīvdabas izrādes. Tieši tās, kā arī slaveno "Niskavuori dzimtas" izrāžu sēriju pēc somu rakstnieces Hellas Vuolijoki darbiem, labi atceras vidējās un vecākās paaudzes cilvēki. No tautā ļoti mīlētajām brīvdabas izrādēm Voldemāra Sauleskalna "Meldermeitiņa" (1980) spilgti iegūlusi arī manas bērnības atmiņās. Domāju, ka iestudējums tolaik savā vienkāršībā un muzikalitātē noteikti varēja konkurēt ar popsīgajiem mūzikliem otrpus dzelzs priekškara. Protams, bija cits konteksts. Mazsvarīgi nebija arī tas, ka "Meldermeitiņa" publikai ļāva gremdēties nostalģiskās atmiņās par šķietami harmonisko starpkaru periodu.

Iespējams, ka režisore Elīna Cērpa, kura Pēteri Lūci trīs gadus pētījusi projekta "Bērni iet" ietvaros (producentu kompānija "Pigeon-Bridge"), ļoti apzināti vairījusies no liekas pompozitātes vai "tautiski romantiskās" Lūča personības apjūsmošanas. Vismaz tā liek domāt izrādes kompozīcija, kurā cita citai seko ainas, kas dažādās teātra un performatīvo prakšu formās izspēlē Lūča radošās biogrāfijas komiskākās epizodes. Tās savā starp atdalītas, izmantojot arī kino raksturīgos ainu montāžas principus.

Ņemot vērā nepiespiesto jautrību skatītāju zālē pirmizrādes vakarā, kad pamatā izrādi skatījās teātra cilvēki un Lūča laikabiedri, varbūt arī pietiktu ar atsevišķu atraktīvu ainu inscenēšanu, jo Lūci pieredzējušajiem tāpat ir skaidrs, KAS viņš bija un KĀDS viņš bija. Taču nezinātājam mazās epizodes, kurās Imants Strads mēģina atdarināt Lūci, runājot dzeju vai kādus nacionālpatriotiski iekrāsotus fragmentus, izšķīst un pazūd uz vairāku komiski grotesko ainu fona, kuru centrā aktiera atveidotais Lūcis ir kā liels un naivs bērns.

Meklējumu fragmenti. Valmieras teātra izrādes 'Lūcis' recenzija
Foto: Matīss Markovskis

Nevajadzīgi izstiepta ir gan aina, kad jauneklim tiek mācīts uz skatuves uznest kokli, gatavojoties koncertam, gan situācija, kurā tiek imitētas mēģinājumu epizodes Arbuzova lugai "Taņa" (Lūča ieskatā mīlētāji nedrīkst mesties viens otram virsū pārāk lielā kaislē). Taču, ja nevajadzīgi izvērstās ainas vēl varētu pieņemt izklaides vārdā (un pieņemt, ka teātrī savējie par savējiem var smieties droši), tad aina, kurā Rūtas Dišleres jaunā aktrisīte tiek tiranizēta (dzīvē tas noticis veselas divas dienas), mēģinot panākt "īsto" intonāciju frāzei "Bērni iet", neērtības izjūta man lika iegrimt pēc iespējas dziļāk krēslā. Zāle smejas kā kutināta, kamēr "komēdija" tiek spēlēta uz Nagasaki traģēdijas fona. Šajā lugā (H. Feifera "Laternu svētki") ir runa arī par kodolsprādziena rezultātā sakropļotiem bērniem – izrādes videoprojekcijās pat redzami dokumentāli kadri.

Formas un kompozīcijas ziņā izrādei sekot ir pietiekami interesanti. Dažādos veidos risinātas iestudējumu mēģinājumu ainas: arī neiedomājami ilustratīvi, kā Jāna Krūsvalla "Mākoņu krāsu" gadījumā, kad fonā redzamo videoierakstu viens pret viens mēģina imitēt aktieri Rihards Rudāks un Lelde Kalēja, runājot pa virsu tieši to pašu, ko TV ierakstā runā Roberts Zēbergs un Ņina Leimane. Kādā vietā tiek sarīkota bērnišķīga viktorīna par Lūča dzīves faktu zināšanām. Uz skatuves kāpj pat skatītāji, kas bijuši īsti Lūča teātra fani, vēl vairāk uzsverot izrādes dokumentalitāti.

Meklējumu fragmenti. Valmieras teātra izrādes 'Lūcis' recenzija
Foto: Matīss Markovskis

Videoprojekcijās parādās dažādi fakti (gan tiešā saistībā ar Lūci, gan tikai pastarpināti) vai video hroniku fragmenti. Vismaz divas reizes tiek vērstas ironijas bultas teātra kritikas virzienā, kas, redz, neesot novērtējusi Lūci, kamēr Cērpas izrādē nevienā ainā netiek godīgi pamatots, kāpēc un ar ko Lūcis kā režisors bija īpašs. Pāris reižu tiek kariķēta Kultūras ministrija "tajos laikos". Ir gan "ballīte" Lūča dzīvoklītī, gan atraktīva Krodera parādīšanās hipsterīgā Ivo Martinsona atveidojumā. Ir aina ar mazu puiku un aktrisi (Elzas Barūnes biogrāfijas epizode), kurai dēliņš lūdzas, lai viņa neiet uz darbu (publikas raudināšanai). Vārdu sakot, no visa kā kaut kas. Meklējumi.

Elīna Cērpa sava pētnieciskā projekta gaitā nav skaidri zinājusi, kāds būs galarezultāts – izrāde, filma vai kas cits. Un arī šo iestudējumu, visdrīzāk, varētu uzskatīt tikai kā daļu vai fragmentu no "pētnieciskā skatuves mākslas projekta", kurā viens no būtiskākajiem ieguvumiem ir apjomīga videoarhīva digitalizācija. Tikpat nozīmīgs, protams, ir arī pats fakts – atcerēties mūsu teātra vēstures spilgtākās personības. Jācer, ka dokumentālie meklējumi turpināsies.

Source

Tags

Imants Strads Izrādes apskats recenzija Valmieras teātris
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form