Nekas nav nieks. Recenzija par 'Kvadrifrona' iestudējumu 'Es eju ārā dārzā'
Foto: Agnese Zeltiņa

Elīnas un Rūdolfa Gediņu izdomātā un inscenētā kustību izrāde "Es eju ārā dārzā" sākas monotonas, trauksmi provocējošas skaņas piepildītā telpā. Tikmēr redzamajā telpā izteiksmīgi izgaismojas smagais PVC baneru materiāls visdažādākajās baltā toņa nokrāsās. Šis kosmoss ir gana sarežģīts, taču arī bezgala skaists.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Iestudējums salīdzinoši mazajā spēles laukumā ("Kvadrifrona" pagaidu mītnē – Zeļļu ielā 3) līdz ar komponista Kārļa Tones veidoto skaņas telpu ieskauj uzreiz un neatlaiž. Uzrunā tas, cik ļoti šī skaņa un tās radītā atmosfēra šķiet vieliska, it kā mans ķermenis tiešā veidā tiktu uzrunāts pievienoties izrādes stāstam. Ievada ainai seko fragments ar Robertas Gailītes kustību – mierīgu, bet neatlaidīgu vēlmi "tikt tur, iekšā". Nu, vismaz ar savu augumu iekļauties banera kustīgi mainīgajā reljefā. Šajā epizodē var ieraudzīt vēlēšanos atgriezties mammas klēpī, taču vienīgais, ko spējam ārpus mammas, – saritināties čokuriņā vai mēģināt ieņemt pēc iespējas piekļāvīgāku pozu, pielāgojoties lielajai, baltajai pasaulei.

...te arī veidojas brīnišķīgais kontrasts – caur skaņu un ārkārtīgi skaisto vizuālo tēlu pasaule šķiet absolūti iekļaujoša, taču, fiziski tajā atrodoties, redzams, ka cilvēka ķermenis burtiski no tās visu laiku tiek stumts ārā.

Vizuālās mākslinieces Pamelas Butānes un gaismu mākslinieces Nikolas Suharevas veidotā baltā pasaule līdz ar PVC banera reālo smagumu efektīgā izgaismojumā kļūst par īpašu "spēles" dalībnieku, par piekto "autoru un izpildītāju". Varētu pat teikt, ka brīžiem tas kļūst par galveno aktoru, kas vienlaikus ir arī pats neprognozējamākais. Skatītājs secīgi, ainu pēc ainas, redz vienu no četriem izpildītājiem, salīdzinoši maz ir to brīžu, kad redzams vēl kāds. Taču visi četri ik ainā ir ļoti, ļoti saistīti caur milzīgo banera masu – caur to ir nepieciešams citam citu sajust, lai izrādes kustība turpinātos. Baneris nav kaut kāds pakļāvīgs audums vai caurspīdīgs polietilēns, caur kuru būtu iespējams ķermeņa fizisks vai acu kontakts. PVC baneris ir smags, nepakļāvīgs, biezs, grūti satverams, slidens. Un te arī veidojas brīnišķīgais kontrasts – caur skaņu un ārkārtīgi skaisto vizuālo tēlu pasaule šķiet absolūti iekļaujoša, taču, fiziski tajā atrodoties, redzams, ka cilvēka ķermenis burtiski no tās visu laiku tiek stumts ārā.

Nekas nav nieks. Recenzija par 'Kvadrifrona' iestudējumu 'Es eju ārā dārzā'
Foto: Agnese Zeltiņa

Kādā no epizodēm izrādes baltajā pasaulē asprātīgi parādās Āris Matesovičs, kurš nosmej par to, ka viņš pagaidām ir ienācis tikai daļēji un ka "visas citas lietiņas" būs vēlāk. Otra spilgtākā šī aktiera epizode ir stāsts par brīdi pie vectēva kapa bērnībā, pārdomājot to, kādas varētu būt atmiņas par Āri pašu pēc aiziešanas. Tēma par cilvēka atnākšanu un aiziešanu tādējādi tiek risināta viegli, it kā skaidri apzinoties – ja esi atnācis, kaut kad arī aiziesi, neatkarīgi no tā, ko kāds padomās vai vēlāk atcerēsies.

Salīdzinoši daudz grūtāk ir dzīvot pa vidu starp atnākšanu un aiziešanu. To spilgti iemieso Agnese Bordjukova, kura lēnām, bet mērķtiecīgi tiecas tikt augšā, vispirms, izspraucoties starp trepju pakāpieniem, tad – ar milzīgu piepūli pati līdzi velkot/uz priekšu stumjot "balto pasauli" (baneri), un pakāpienu pa pakāpienam tuvojas augstākajam iespējamam punktam. Tas notiek vienlaikus, baidoties no augstuma un šķietami bezrūpīgi vokalizējot kādas operu ārijas. Arī šajās epizodēs jūtams ļoti smalks līdzsvars starp neapšaubāmi lielām tēmām un vieglu pakoķetēšanu ar sevi šajā burtiski smagajā "lielumā". Līdzīgi filozofiski apcerīgs un reizē viegli komisks ir Ģirta Dubulta izdejotais "Dieva dēls" krāsainajā paradīzes diskodārzā. Kādā brīdī frāzi "tagad es dejošu" viņš kā joku iemet publikā, taču seko epizode ar viņa ķermeņa stāstu – nopietnu, atklātu un godīgu vēstījumu par sevi kustību valodā.

Gediņu izrādē šī baltā pasaule – gluži otrādi – ir ļoti, ļoti smaga, grūta un šķietami neuzvarama. Tā ir īsta, fiziski piedzīvojama un neizbēgama. Tādēļ svarīgi palaikam nepazaudēt humora izjūtu un veselīgu paškritiku (vai pašironiju).

Izrādes veidotāju radītā baltā pasaule atmiņā atsauc Andra Freiberga scenogrāfiju Jaunā Rīgas teātra iestudējumam "Arkādija" (1998., rež. Alvis Hermanis). Toreiz baltais papīrs gan kostīmos, gan dekorācijās radīja izjūtu par kaut ko ārkārtīgi trauslu, kas jebkurā mirklī var aizsvilties no dzīvās uguns turpat līdzās un izplēnēt nebūtībā. Gediņu izrādē šī baltā pasaule – gluži otrādi – ir ļoti, ļoti smaga, grūta un šķietami neuzvarama. Tā ir īsta, fiziski piedzīvojama un neizbēgama. Tādēļ svarīgi palaikam nepazaudēt humora izjūtu un veselīgu paškritiku (vai pašironiju).

Lai gan iestudējuma veidotāji (dramaturgs Klāvs Mellis), reklamējot izrādi, runā par Ahilleja mītu, tieši izrādes laikā un tieši Agneses Bordjukovas epizodēs visvairāk jādomā par Sīzifa akmeni. Vien tajos brīžos, kad ļoti apzināti pieņemam kādus lēmumus (kā Rūdolfs Gediņš atmiņās par izvēli iet dārzā, vienlaikus pēkšņi un skaidri artikulējot savu vēlmi), spējam izjust tādu kā atvieglojumu. Protams, tas būs tikai uz brīdi, taču te arī uzreiz līdzās skan Elīnas Gediņas moto no izrādes programmiņas par to, ka "nekas nav nieks un visam ir nozīme". Sāpīgi un skaisti.

Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.