Savu versiju par to, kāda bija un par ko domāja nu jau par leģendu kļuvusī teātra vēsturniece, piedāvā LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un izdevniecība "Mansards", laižot klajā grāmatu "Lilija Dzene. Izmeklēti raksti". Sējumā publicētas Teātra muzeja vadītāja un teātra vēsturnieka Jāņa Siliņa atlasītas dažādu gadu izrāžu recenzijas, problēmraksti un portreti. Pārejai uz Lilijas Dzenes dienasgrāmatas ierakstiem noderējusi Intas Kārkliņas plašā publikācija žurnālam "Sieviete" ("Rūpju dienā nevienu nevajag laist iekšā", 1995, nr. 7) un Evitas Sniedzes eseja "Dzenes laiks".
Esejā Evita Sniedze Dzenes personībai pieskaras trausli, kā tikai ar pašiem pirkstu galiem, vien ievadot dienasgrāmatas lasīšanā. Bet, zinot to, ka viņas abas saistīja tuvāka pazīšanās, kā arī burtiski uztverot Jāņa Siliņa vārdus par to, ka šī grāmata "ir ievads citiem izdevumiem un pētījumiem", atliek cerēt, ka kādreiz varbūt kāds pētījums arī taps. Lai gan, reāli apzinoties, cik daudz neaizpildītu robu mums joprojām ir senākā un nesenākā teātra vēsturē, kā arī paturot prātā pastāvīgo finansējuma trūkumu pētniecībai, stipri šaubos. Piemēram, enciklopēdija "Teātris un kino biogrāfijās", kuras līdzautore bija arī Lilija Dzene, 2002. gadā tā arī apstājusies pie burta Ņ.
Grāmata ir glīti un akurāti noformēta (māksliniece Gundega Muzikante) – tai ir cietais sējums ar auduma vākiem un "zeltspiedē" drukātu nosaukumu. Pirmais iespaids – ļoti reprezentabls izdevums. Taču, pat izlasot ievadā norādes uz grāmatas ārējo līdzību ar Kārļa Skalbes kopotajiem rakstiem, koši sarkanais man spēcīgākas asociācijas raisa ar komunistiskās partijas dokumentiem un Ļeņina ideju sējumiem. Nav vēl aizmirsies arī pārsteigums, uzzinot par Lilijas Dzenes vārda atrašanos čekas kartotēkā (ar segvārdu Elza). Pieejamie avoti liecina, ka viņa savervēta 1979. gada oktobrī. Dienasgrāmata vēsta, ka tā gada 13. oktobrī Dzene skatījusies izrādi "Saule rasas pilienā" Jaunatnes teātrī, attiecīgajā dienā ierakstot: "Izraudājos. Dvēseli baltu kā dvieli upītē izmazgāju." (314.) JRT ansamblim iestudējumā "Vēstures izpētes komisija" par šo sadarbības faktu bija visnotaļ rotaļīga, pašu izpētē balstīta versija – sak, pati viņa to īsti nav zinājusi un tolaik jau tāda "informācijas apmaiņa" bija kļuvusi katram labi saprotama ikdiena... Tomēr atkal saraujos, Evitas Sniedzes esejā lasot par "sarežģīto un arī laimīgo laiku (..), kad [Dzenei] nākas sākt radošo dzīvi ar recenzijām par padomju manifesta lugām un, visticamāk, arī maksāt nodevas čekai, par ko neviens tā arī nerunāja. Nekad." (283). Lūk, par ko ir svarīgi runāt, ko būtu nepieciešams pētīt, par ko būtu vajadzīgas diskusijas. Lai mēģinātu vismaz nojaust, kā tā sistēma darbojās un cik lielā mērā sabiedrībā ievērojami ļaudis varēja vai nevarēja tai pretoties.
Tā vietā grāmatas sākumā bez jebkādiem komentāriem lasāmas Dzenes recenzijas par padomju propagandas lugu iestudējumiem, un tajās viņa regulāri lieto vārdu "pareizi" – pareizi iestudēts, pareizi saprasts autors, aktieris pareizi interpretē tēlu.
Vispār jau arī kritiķa recenzijas pa daļai iespējams lasīt kā viņa privātās dienasgrāmatas, tomēr šajā sējumā atsevišķi nodrukātā recenziju izlase izskatās vientulīga, jo ir izrauta no sava īstā konteksta – teātra vēstures. Lasot tās, sapratu, ka interesi, pirmkārt, saista tie raksti, kuru objekti ir atpazīstami – labāk zināmo lugu iestudējumi vai labi zināmi aktieri. Taču kādu īpašu darba metodi tur gan nesameklēju. Jo redzams, ka Lilija Dzene, laikam ejot un pieredzei uzkrājoties, tekstos vienkārši kļūst personīgi atraisītāka un atklātāka. Attiecībā uz Lilijas Dzenes rakstu sadaļu – visadekvātākais virsraksts tai būtu "Jāņa Siliņa izvēlēti raksti". Tur gan tad būtu nepieciešami arī viņa komentāri – kāpēc izvēlētas tieši šīs 26 publikācijas (kādu kopskaitā esot ap 400). Bet varbūt es alojos un pēc iepazīšanās ar šo izdevumu radīsies daudz interesentu, kas entuziasma pilni vērs vaļā vietni "periodika.lv" vai LNB steigs meklēt plauktus ar latviešu teātra vēstures sējumiem un Lilijas Dzenes slavenajām grāmatām par aktieriem.
LR1 raidījumā "Kultūras rondo" ilggadējā Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja Rita Melnace, kura atšifrējusi Lilijas Dzenes dienasgrāmatas, stāsta, ka šos materiālus draudzene viņai novēlējusi ar vārdiem: "Tu zināsi, ko ar tiem darīt." Un turpat Melnace arī atzīstas: "Bet es nezināju, ko darīt!" Jā, varam pieņemt: ja jau Lilija Dzene nebija pilnīgi visu iznīcinājusi (ar daļu materiāla jau tas bija nodarīts), tad acīmredzot bija paredzējusi, ka atlikušie pieraksti, visticamāk, tiks publiskoti. Ļoti labi varu iztēloties, ka atstātie materiāli varētu būt pieejami Teātra muzejā. Pilnā apjomā.
Patiešām būtu interesanti iepazīties ar to lasītāju iespaidiem, kam līdz šim Dzenes vārds nav neko īpaši nozīmējis. Vai viņi no šīs tekstu kopas spēj iegūt priekšstatu par Liliju Dzeni kā izcilu teātra rakstnieci un recenzenti, bet kura kā cilvēks bija arī indīgi tieša un pat aroganta? Dienasgrāmatas sadaļā vairākkārt pārlasīju 1995. gada 6. maija ierakstu: "Trieciens: Stradiņa vēstule – raudājis Brāļu kapos. Visi apliecina uzticību, tomēr viena vēstule par labu sadzīvošanu ar ČK. Ļoti traģisks dokuments – un tā miza ar dzelzs acīm – Doroņina – nu lai nes to ordeni atpakaļ." (458.) Šis ir tikai viens no daudziem līdzīgiem ierakstiem, kuri bez dziļākas izpētes un attiecīgiem komentāriem diez vai ir piemēroti publiskošanai šādā piemiņas grāmatā.
Pēdējos dzīves gados dienasgrāmatas ierakstos arvien vairāk parādās cilvēciska iztukšotība, nespēks un dzīves nogurums, liekot domāt, ka eksistence pamazām pārvēršas grūti izturamā skumju ielejā. Taču, atminoties kaut vai dienu, kad Līga Ulberte aizstāvēja savu doktora disertāciju, un to profesionālo prieku un patieso gandarījumu, ko pauda Lilija Dzene, saprotu, ka mums piedāvātie dienasgrāmatas fragmenti jāvērtē pavisam atturīgi. Vai varbūt Dzene vienkārši bija liela mēroga aktrise un ārpus dienasgrāmatas visu laiku tēloja pozitīvu, daudz pieredzējušu un asredzīgi vērtējošu, teātri bezgala mīlošu personu?
Dienasgrāmatā lasāma vien maza daļa no Dzenes domu un jūtu pasaules, liekot atkal un atkal uzdot jautājumu – vai tiešām viņa būtu gribējusi, lai uzzinām, cik tālu viņa patiesībā savās dzēlīgajās asprātībās spēj iet? Lai gan fragmentos lasāmas arī atziņas, būtiskas liecības par notikumiem, domu graudi, negaidīti daudznozīmīgas valodas spēles. Piemēram, Klāva Elsberga bēru dienā: "Vizma [Belševica] visu pārdzīvoja, jo pārdzīvo visi visu" (358.); "Tāds laiks. Nevar norīt, kas mutē, kur nu vēl – sagremot" (368.); par "Lukrēciju Bordžiju" JRT: "Es par daudz ar visu saistīta, lai teiktu patiesību. Labi, ka to vēl redzu" (445.). Tomēr liela daļa teksta nepretendē uz literatūru, lai būtu attaisnojama to publicēšana bez konteksta iezīmēšanas. Un vai dienasgrāmatas apakšvirsraksts – "Nekā personīga" – izvēlēts ar nolūku, lai vēl dzīvie laikabiedri, nodēvēti par infantiliem, stulbiem un idiotiem, neapvainotos?
Visvairāk mani neliek mierā jautājums – vai mēs kaut ko būtu zaudējuši, neuzzinot visu, ko viņa rakstījusi savās dienasgrāmatās? Vai tagad mēs viņas talantu spējam novērtēt adekvātāk? Pēcgarša tāda, it kā man skaistos sarkanos vākos tomēr būtu iemānīta dzeltenā prese, apmierinot manu "zooloģisko" interesi – kas tad un kā tur īstenībā bijis? Protams, es pati esmu vainīga, ja pēkšņi izvēlos savilkt kopā apjomīgo portretrakstu par Vijas Artmanes agrīnajām lomām ar Dzenes dienasgrāmatas pirmajām lapām un izjust šoku, ka viss ir rakstīts vienā laika sprīdī. Vai atsevišķās epizodēs iedomāties, ka varbūt esmu viena no nedaudziem lasītājiem, kuri zina, kas slēpjas zem viena vai otra ieraksta. Tādēļ pēc atkārtotas sējuma izlasīšanas biju egoistiski priecīga, nejauši uzejot pirms 20 gadiem Mārītes Balodes veidotu raidījumu par Liliju Dzeni – "Spēlmaņu cilts". Tādu es atceros Liliju Dzeni, un tādu arī vēlos viņu saglabāt savā atmiņā: zinošu, paškritisku, bet arī pašapzinīgu, nedaudz ironisku, tomēr pasaulei atvērtu īstu Teātra cilvēku. Bet, līdzīgi kā sākumā citēto Dzenes vēlējumu, es vienmēr atcerēšos arī šo – lai ko arī tu kā kritiķis rakstītu, ir vērts apzināties, ka aiz "tavas muguras" zālē sēd daļa skatītāju, kas domās līdzīgi tev. Tāpat kā kritiķi ir dažādi, arī skatītāji ir dažādi. Tātad arī šie "Izmeklētie raksti" vieniem droši vien būs ieguvums, citiem vilšanās.
