Vērtējums:
Režisors Elmārs Seņkovs, aktieris Varis Piņķis un jaunie skatuves mākslas censoņi Matīss Budovskis, Elīna Bojarkina, Sandija Dovgāne, Una Eglīte, Rihards Zelezņevs, Matīss Millers un Jēkabs Reinis, saglabājot dramaturģisko struktūru, "Pīļu medības" pārnesuši uz mūsdienām. 70. gados sarakstītā luga atspoguļo padomju režīma motivēto personības degradāciju apstākļos, kur nekas nav atkarīgs no cilvēka gribas, līdz ar to atņemot dzīves medību jēgu – viss var būt un tikpat labi var arī nebūt.
Tematiski "Medības" kaut kādā mērā saskaras ar Seņkova/Dīča "Arī vaļiem ir bail" Nacionālajā teātrī (2018) – abās izrādēs ar intonatīvu vieglumu un pašironiju tiek risināta vēl gados jauna mūsdienu indivīda krīze situācijā, kad pirmie mērķi ir sasniegti, taču tas nesniedz cerēto gandarījumu. Aleksandra Vampilova izveidotajās situācijās un varoņos ienesot 21. gadsimta laika zīmes, "Medību" radošā komanda runā par šodienas sabiedrības jēgas meklējumiem, labklājības un veiksmes atslēgas punktiem. Kā starp pienākumu un sabiedrības uzspiestu standartu birkām atrast pašam sevi? Ko medījam, un vai tas tik tiešām sakrīt ar katra patiesajām vēlmēm un sapņiem? Pārfrāzējot Ingu Gaili – kā atrasto to, kas ir tavas mājas, tava zeme, tava āda.
Scenogrāfijas un kostīmu māksliniece Līga Zepa spēles laukumu veidojusi līdzīgu veikala izkārtojumam, kur dīvānu papildina kāds piemērots telpaugs un stāvlampa – gatavs, absolūti bezpersonisks interjera komplekts, kas izskatās glīti, ir ērti pārnesams uz nule iegādātajiem 55 kvadrātmetriem, bet nepasaka neko par iemītniekiem. Cenu birkas tā arī nav noņemtas, bet telpas griesti nostiepti ar plastmasas plēvi, no kuras izpakota sūri medītā iedzīve, kas sakārtoto vidi (lasi – arī dzīvi) padara tikai smacējošāku. "Ikea" zīmols, kas drīz jau būs pielīdzināms padomju laika unificētajām sekcijām ar antresolu, izrādē pārtapis par "IT KĀ" – tas ir arī varoņu iekšējā stāvokļa precīzs raksturojums. It kā ir labs darbs, attiecības, draugi, ar kuriem aiziet uz bāru, bet ne par ko no tā visa nav pārliecības – nav sajūtas, ka tas būtu īstais medījums.
Lai skatītājus distancētu no skatuves notikumiem un vairītos no dramatisma, Seņkovs izmantojis Bertolta Brehta episkā teātra atsvešinājuma paņēmienus. Izrādes sākumā Jēkaba Reiņa Viesmīlis, vēršoties pie publikas ar tekstu, ka "daži saprot uzreiz, bet dažiem vispirms vajag iedot pa purnu", ieskicē, ka turpmākajās trīs stundās galvenais varonis mūsu priekšā gūs kādu dzīves mācību. Jau Vampilova lugas struktūra ar miksēto laiku un atmiņu ainām paredz, ka šis ir stāsts par kādu notikumu, nevis tā iemiesošana. Arī iestudējumu veido savstarpēji saistītu, bet tajā pašā laikā arī pietiekami suverēni uztveramu epizožu virkne, kas papildināta ar darbību analizējošiem songiem – aktieri nepastarpināti vēršas pie publikas ar monologiem, kas pieteikti kā īpaši savākti dokumentāli stāsti, un tos papildinošu dziesmu, kas tikko dzirdētajam vienlaikus piešķir kā emocionālu, tā ironisku nokrāsu.
Centrālā ass ir Matīsa Budovska Zilovs, kurš, apmaldījies paša un sabiedrības vērtību sistēmā, sapņos un mērķos, nojaušams, jau kādu laiku ar vieglu cinismu peld pa dzīves straumi, ņemot pretī visu, ko tā piedāvā, tai skaitā neskaitāmas kļūdas, un Jēkaba Reiņa Viesmīlis, kurš, apbruņojies ar viszinošu smīnu, tieši pretēji, ir absolūti nosvērts – it kā nekas viņu nevarētu izsist no sliedēm. Kā Mefistofelis viņš ir līdzās Zilovam visās viņa krīzēs, klupienos un kritienos, pacietīgi gaidot, kad šī stāsta (anti)varonis būs izgājis iniciācijas procesu.
Zilovs finālā beidzot gatavs skriet maratonu – 21. gadsimta pīļu medības, kur savu gribasspēku un konkurētspēju mūsdienu dzīves ritmā/veidā pierāda katrs sevi cienošs indivīds. Viesmīlis, kurš Zilovu visu laiku mudinājis uz to, tagad atbild, ka skriet varēs arī rīt, parīt vai pēc nedēļas. Vai viņš mēģina Zilovam atklāt nejēdzīgo dzīšanos pēc uzspiestiem standartiem un skriešanu kopā ar baru "check" pēc, tā vietā aicinot drusku apstāties, ievilkt elpu un atrast savu ceļu? Vai tomēr grib, lai Zilovs kļūtu par "robokopu" – pirmās šķiras ziņu dīgstu, kas, lai arī pēc skata ne ar ko neatšķiras no otrās šķiras, vairs nav tik ļoti kopjams un auklējams, tātad – ir gana nocietinājies pret dzīves sitieniem? Uz ko šī iniciācija galveno varoni aizved, man paliek mīkla.
Izrādei ir nesteidzīgs ritms. Aktieri, atraduši pietiekami spilgtus šī laikmeta tipāžus, spēlē organiski, ar pašapzinīgu mieru. Viņus visus ir interesanti vērot, un "Medības" ir arī pietiekami asprātīgas. Tāpēc jācer, ka jaunākie LKA absolventi neatkarīgi no tā, vai sadarbosies ar sev sākotnēji paredzēto Leļļu teātri vai nē, atradīs sev īstās teātra mājas, lai pilnvērtīgi un radoši strādātu. Šķiet, pašcieņas un degsmes viņiem netrūkst, un pēdējos gados ir pierādījies, ka štata vieta valsts teātrī ne vienmēr ir tas auglīgākais medījums.
