Pandēmija kā radošs katalizators. Recenzija par tiešsaistes izrādi 'Krēsls'
Foto: Elmārs Sedols

Kaut arī neesmu piedzīvojusi pašizolāciju un līdz ar to arī iespēju novērot sava prāta uzvedību no ārpasaules atslēgtā vientulībā, pēc ilgāka laika, kas pavadīts četrās sienās, esmu pamanījusi, ka par novērojuma objektu kādā brīdī var kļūt lietu "dzīve".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Aiz gara laika rodas vēlme personificēt ikdienišķus priekšmetus: vecie elektrības drošinātāji pie sienas atgādina cilvēka seju, gultas rāmis mēdz neskaidros apstākļos ik pa laikam pazaudēt tajā ieskrūvētās dekoratīvās bumbiņas, bet dīvāns līdzīgi dzīvam organismam nemanāmi aprij visus saimniecības nieciņus, kas ieslīd starp tā spilveniem. Savukārt, skatoties uz veco podiņu krāsni vai verot veclaicīgo durvju rokturi, ko gludi nopulējušas daudzu iepriekšējo iemītnieku rokas, nereti esmu iztēlojusies, ko tie varētu pastāstīt, ja spētu runāt.

Līdzīga doma, iespējams, pamudināja Aleksandru Čaku rakstīt stāstu "Krēsls". Tajā gan Čaks to papildina ar vienkāršu morāli – esi uzmanīgs ar to, ko vēlies. Stāstā par radiotelegrāfistu Juri Gulēnu, kurš, mēnesi pavadot Vientuļās salas postenī, atklāj (vai iztēlojas), ka priekšmeti viņam apkārt ir dzīvi un spēj sarunāties, Čaks savij gan morbidus motīvus (sajukšana prātā, slepkavība), gan fantasmagorisku humoru (tiesā kā liecinieks piedalās krēsls, bet cilvēku attiecību drāmai līdzās pastāv loga, mazgājamās bļodas un spaiņa mīlas trīsstūris).

Ir saprotams, kāpēc Andrejs Jarovojs izvēlējies iestudēt šo darbu, – vientulība un izolācija ir pašreizējā realitāte daudziem, un ir svarīgi, ka māksla to redz un komentē. Anna Andersone

Taču Ģertrūdes ielas teātra izrāde nemēģina precizēt pandēmijas neirožu diagnozi, bet atsperas no šīs tēmas un iet savu ceļu, diezgan cieši turoties pie pamatā esošā Čaka stāsta.

Esmu pārliecināta, ka pandēmijas ierobežojumi teātrim var būt ne tikai krīzes iemesls, bet arī radošs katalizators, un ar interesi vēroju, kā tas šajos apstākļos sevi izgudro no jauna. Šajā ziņā Ģertrūdes ielas teātris (ĢIT), manuprāt, ir veiksmīgs piemērs – tas bija viens no pirmajiem, kas reaģēja uz krīzes situāciju, turklāt darīja to radošā un asprātīgā veidā, piedāvājot izrādes "Taņas dzimšanas diena" tiešsaistes versiju (kā paredzēdams, ka "Zoom" ballītes kļūs par vienu no pandēmijas simboliem). Turklāt ĢIT ir precīzi uztvēris un savā labā izmantojis tiešsaistes teātra specifiku – apstākli, ka nevienu no tiem elementiem, kas iedarbojas uz skatītāju sensori klātienes teātrī (aktieru un citu skatītāju dzīvo klātbūtni, izrādes telpiskumu, zāles smaržu), nav iespējams nodot caur datora ekrānu, izņemot skaņu, ko ir ne tikai iespējams pārraidīt skatītājam gandrīz neskartu, bet padarīt vēl niansētāku un iedarbīgāku. To izmantoja Liena Šmukste savā audioizrādē "Jums ir apdegušas ausis", kam pamatā ir ASMR tehnika (ļoti augstā izšķirtspējā ierakstītas skaņas, kas jāklausās austiņās un kuras iedarbojas uz klausītāju gluži fizioloģiskā līmenī).

Lai arī Andreja Jarovoja izrādes metode nav ASMR, arī šeit galvenajā lomā ir skaņa. Aktieri Edgars Samītis un Sandija Dovgāne veido skaņainavu Emīla Krūmiņa varoņa darbībām un vides norisēm ar filmu ieskaņošanas paņēmieniem, piemēram, aukas tiek radītas ar īpašu, rokām griežamu vēja mašīnu. Šis process tiek rādīts paralēli uz skatuves notiekošajam, un ir aizraujoši vērot savā vienkāršībā asprātīgos skaņrades paņēmienus. Tik aizraujoši, ka var nepamanīt, ka pamazām perfektā sinhronitāte nojūk un skaņas vairs "neuzvedas", kā tām vajadzētu. Tālāk vairs nestāstīšu, jo tas jau pieder izrādes sižeta mistērijai.

Pandēmija kā radošs katalizators. Recenzija par tiešsaistes izrādi 'Krēsls'
Foto: Elmārs Sedols

Dažādās attālinātā teātra pieredzes arvien liek uzdot jautājumu – kas kādu no tām padara klātienes teātrim tuvāku par citām? Kāpēc vienai izrādei izdodas pieslēgties caur ekrānu, bet citai ne? Jarovoja izrādes sakarā varu sniegt atbildi: skaņas telpiskums, "materialitāte" un šķietamais tuvums austiņās ļauj radīt klātbūtnes efektu vairāk nekā citi izrādes elementi. Tieši skaņas partitūras un Gulēna darbību saspēle kļūst par izrādes interesantāko elementu, jo ļauj bez vārdiem un paskaidrojumiem veidot nosacītu, paralēlu sižetu un uzturēt noslēpuma, neziņas radīto spriedzi. Mēģinot saprast, kas īsti notiek, pilnā jaudā pieslēdzas un strādā gan skatītāja jutekļi, gan iztēle, tāpēc, līdzīgi kā šausmu filmās atslābums bieži vien rodas brīžos, kad ilgi un biedējoši sevi manifestējušais briesmonis vai gars beidzot parādās, mani izrāde daļēji pazaudēja brīdī, kad izskanēja pirmais vārds, un vēl vairāk – kad uz skatuves parādījās Edgara Samīša Kaplogs un radītā burvība tika izgaisināta ar situācijas izskaidrojumu Jura un Kaploga dialoga formā. Tas vēl nebūtu nekas slikts, taču šajā gadījumā sarunas sadzīviskais, "čomiskais" tonis izjauc smalki veidoto, neirotisko disonansi starp fizisko darbību un arvien patstāvīgāko skaņu pasauli, kas signalizē par Jura atrašanos uz robežšķirtnes starp realitāti un ārprātu. Kaut arī izrādes trešā daļa atkal noris bez teksta un tiecas atgriezties nosacītībā, jutekļu līmenī pieslēgties tai īsti vairs neizdodas.

Par spīti tam, izrāde sagādā prieku ar to, ka nav ne ieraksts, ne audioizrāde, ne "Zoom" iestudējums (lai piedod "Irānas konference", par ko joprojām fanoju), bet gan reāllaikā teātrī notiekoša izrāde. Fakts, ka viss ekrānā redzamais risinās tajā pašā brīdī uz tepat netālu esošā teātra skatuves, tomēr uz brīdi atgriež pandēmijas laika zaudēto normalitātes sajūtu (kas, iespējams, aktieriem vēl vairāk vajadzīgs nekā skatītājiem). Līdzīgi kā skaņas virtuves parādīšana, teātra telpai pieslēgties savdabīgā veidā palīdz arī izrādes "brīnumu" tehniskā mehānisma atsegumi, ko pirms manis gan kolēģi jau kritizējuši, piemēram, aukliņas un pakaramais, kas palīdz kustēties Gulēna līgavas vīzijai, vai krēsla asprātīgi risinātā "atdzīvošanās" arī šajā līdz apnikumam digitālajā laikā atgādina par taustāmiem, ne tikai virtuāli ģenerētiem teātra trikiem (iespējams, šādi man to uztvert liek viena no tiešsaistes teātra traumām – Nacionālā teātra tehnoloģizēti sintētiskās "X paaudzes" izrādes Baltajā kubā).

Andrejam Jarovojam vairāk par to, kas tiek pateikts, interesē, kā tas tiek pateikts, un savās izrādēs viņš mēdz meklēt, kombinēt un spēlēties ar skatuves metaforām, līdz vēstījums kļūst diezgan aizšifrēts. Arī šoreiz, lai gan iezīmēta samērā skaidra sižeta līkne, režisors patur izrādes vēstījumu atvērtu interpretācijām. Atšķirībā no Čaka Jarovojs neliek galvenajam varonim finālā sadurties ar realitāti un savas rīcības sekām, bet gan, kā šķiet, ļauj tam netraucēti nogrimt ārprāta vīzijās, kam pakāpeniski pakļaujas arī ārējā telpa (scenogrāfs Rūdolfs Bekičs, gaismu māksliniece Dina Beināre). Tur var nolasīt gan gotisku sižetu par sajukšanu prātā un baisu traģēdiju, gan laikmeta atsauces uz vientulību, izolētību un garīgā līdzsvara trauslumu. Atliek tikai doties līdzi teātrim krēslas zonā.

Tags

Aleksandrs Čaks Edgars Samītis Ģertrūdes ielas teātris Izrādes apskats recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam