Viņš pastāstīja, ka šajā laikā teātra budžets faktiski ir samazinājies uz pusi, jo tagad iestāde saņem tikai valsts dotāciju, bet pati vairs nepelna. Agrāk katra no šīm budžeta pozīcijām veidojusi aptuveni pusi ieņēmumu.
"Mēs tiešām esam optimizējuši visu, ko vien var optimizēt. Pavasarī mēs pat siltumu nogriezām, ziemā tas ir grūtāk izdarāms. Cenšamies taupīt, lai vienkārši šo periodu pārlaistu pēc iespējas saudzīgāk. Kā tas attiecas uz cilvēkiem? Ja pirms tam, nosacītajos miera laikos, mēs bijām 196-197 štata darbinieki, tad šobrīd tie ir 160-165 darbinieki," stāstīja Vimba.
Viņš atzina, ka teātris turpina strādāt - notiek darbs pie jaunu izrāžu radīšanas, tomēr darbinieku garastāvoklis ir ļoti mainīgs un pamazām izsīkst motivējošie instrumenti.
"Tas garastāvoklis ir kā Himalaju kalnos. Vienu dienu tu tiešām esi pozitīvs, centies citus motivēt, redzi, ka izdodas, un saproti, ka ir kaut kāda jēga to visu darīt. Citu dienu atkal tas ir pilnīgi šķērsām, pilnīgi garām. Protams, to visu ietekmē gan pasaules, gan Latvijas notikumi. Tu uzzini, ka vakcinācija nerit pēc plāna, un skaidrs, ka deguns atkal ir lejā un gribas padoties," sajūtas, strādājot pandēmijas laikā, raksturoja Vimba.
Kā ziņots, Nacionālā teātra direktors marta sākumā aģentūrai LETA atzina, ka ar līdzšinējo valsts dotāciju iestāde var izdzīvot sešus mēnešus līdz pat gadu.
Vimba iepriekš norādīja, ka visas valsts mērogā klibo izpratne, kāpēc kultūra valstī ir nepieciešama. Viņš skaidroja, ka runa nav tikai par "vertikālo kultūru", kas ir saprotama šauram profesionāļu lokam, bet arī par horizontālo kultūru, kas sasniedzama un paredzēta plašākai sabiedrības daļai.
"Manuprāt, neatkarīga valsts sākas nevis ar ekonomisko telpu, bet ar kultūras telpu un, ja mēs pazaudējam šo lauciņu un ilgā laika periodā tai netiek sniegts atbalsts, tad jājautā, vai mums nepieciešama neatkarīga valsts un vai lēnām mēs nekļūstam par ekonomisko zonu," iepriekš izteicās teātra direktors.