Vērtējums:
Pieņemu, ka taisīt izrādes pusaudžiem par pusaudžiem nav viegli. Ne tāpēc, ka šī publikas daļa salīdzinājumā ar citām būtu īpaši grūti apmierināma. Pieaugušajiem ir grūti nomest personīgās un kultūras pieredzes ceļā uzaudzēto ādu, lai ar pietāti, iejūtību un bez ironijas paraudzītos uz katru nu jau pazīstamo emocionālo pieredzi kā reiz jaunu, neapgūtu un sāpīgu. Mēs savā vecumā lielākoties zinām, ka viss nāk un pāriet (kā banālajā teicienā – kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku), protam piešķirt notikumiem tiem atbilstošu, nepārspīlētu nozīmi un saprotam, ka spējam eksistēt arī kā individualitāte – ne vien kā savu vecāku bērns vai kāda draugs.
Latvijā jau vairākkārt iestudējušā somu režisora Dāvida Džovanzanas un viņa asistenta, aktiera un režisora Kārļa Krūmiņa izrāde "Romeo un Džuljeta" Latvijas Leļļu teātrī ir par laiku cilvēka dzīvē, kad tas viss vēl jāiemācās. Izrādes darbība norisinās mūsdienās, taču pieaugšanas grūtības ir pārlaicīgas – vecā kārtība, ko iemieso vecāku un skolotāju uzliktie noteikumi un pienākumi, jau palēnām zaudē savu spēku, bet jaunā vēl tikai jārada. Lai arī izrādes galvenie varoņi ir Miķeļa Žideļūna atveidotais Romāns un Danas Avotiņas-Lāces Džuljeta, tas nav stāsts tikai par divu pusaudžu mīlestību, šķēršļiem tās ceļā un pat ne pašnāvību – izrādes veidotāji, par pamatu ņemot arī sarunas ar reāliem jauniešiem, centušies aptvert daudz plašāku aktuālo sociālo panorāmu un problemātiku, ar ko lielākā vai mazākā mērā jāsaskaras, domājams, ikvienam pusaudzim un viņa vecākiem.
Pirmkārt, izrāde pēta pusaudžu savstarpējo attiecību dinamiku – draudzību, varu, kontroli, pakļaušanos, sevis pierādīšanu, uzticēšanos, nodevību. Personības vārās un veidojas, viss tiek izmēģināts un iegriezts apziņā, līdzīgi kā naža brūce miesā, pildot "Zilā vaļa" izaicinājumu. Kā petri trauciņš izmantots, domājams, šādam nolūkam pateicīgākais sabiedriskais veidojums – pamatskolas klase. Te ir dažādi atpazīstami tipāži – Artūra Putniņa robustais, sportiskais klases "krutais džeks" Tibalds, Džuljetas mānīgi uzticamā draudzene Nora, Edgara Kaufelda nedaudz nūģīgais Lauris, kurš par varītēm grib piederēt bariņam, Pētera Galviņa allaž vēsais "bara vadonis" Mareks un Anrija Sirmā lādzīgais Patriks. Viņu biogrāfijas un iekšējās pasaules netiek ieskicētas tik dziļi, lai rastos pilnasinīgi varoņi, – šie pusaudži drīzāk veido sabiedrības mikromodeli, kurā pieaugušo pasaulē ienākošajiem Romānam un Džuljetai jāmācās izdzīvot, iedzīvoties un, pats galvenais, – atrast sevi un spēt nošķirties.
Otra būtiska tēma izrādē ir vecāku un bērnu attiecības. Šajā ziņā pirmais, kas krīt acīs, ir tēvu trūkums. Vai izrādes veidotāji sniedz zināmu diagnozi par mūsdienu vīriešiem un viņu nepiedalīšanos pašu bērnu dzīvē? Anotācijā kā viena no izrādes atslēgām piesaukti Freida definētie trīs apziņas līmeņi – id, ego un superego, un arī koncepts par tēvu kā autoritāti un bērna attīstībā nozīmīgu figūru Freida teorijā nav svešs. Iespējams, ka tēvu trūkumā izrādes veidotāji redz vienu no iemesliem pusaudžu tieksmei meklēt "čalendžus" (izaicinājumus) un to veiksmīgai izpildei sekojošo emocionālo atalgojumu citviet – arī, ja tas ir citplanētieša maskā tērpts svešinieks, kurš piedāvā iegūt kāroto atzinību caur savas dzīvības apdraudēšanu un pašsakropļošanos. Vienīgie vīrieši izrādē ir Skolotājs un Psihologs (abus atveido Ģirts Šolis), kuri katrs reprezentē atšķirīgu pieeju pusaudzim – no vienas puses ir disciplinēšana, audzināšana, autoritātes stiprināšana, savukārt no otras – ieklausīšanās un palīdzēšana. Un šķiet, ka izrādes fināls diezgan skaidri norāda, kurš ceļš ved uz saprašanos.
Savukārt Romāna un Džuljetas attiecības ar "vientuļajiem kareivjiem" – mātēm – svārstās no pilnīgas noslēgšanās līdz uzstājīgai prasībai pēc uzmanības un mīlestības. Un, kā to parāda Arnitas Jaunzemes atveidotā Romāna mamma, šeit bezspēcīga ir gan savas autoritātes nostiprināšana, gan šķietami psiholoģiski korektas pusaudža uzrunāšanas un pielabināšanās stratēģijas. Baibas Vanagas atveidotā māte savukārt iezīmē skaudru mūsdienu Džuljetas stāstu – meita viņai piedzimusi sešpadsmit gados, pēc kā Džuljetas tēvs abas pametis. Jaunības sapņus māte norakstījusi, lai rūpētos par bērnu, un pēc smagas darbadienas mierinājumu rod vīna glāzē. Iespējams, ka šeit saskatāma zināma didaktika, taču mātes tēls atrisināts psiholoģiski smalki un ar iejūtību – viņa iemieso kompromisu un samierināšanās iekrāsoto dzīves pelēko zonu, ko Džuljeta, būdama pusaudze, vēl neizprot un tāpēc izturas ar neiecietību.
Manuprāt, dramaturģiski problemātiskas ir abu galveno pusaudžu pašnāvības. Tās ir atrisinātas tēlaini jaudīgi, taču šādam solim trūkst iekšēja pamatojuma. Protams, pusaudžu sakāpinātais jūtīgums un situāciju mēroga pārspīlēšana var likt pārkāpt šai robežai, tomēr izrādē iezīmētais Džuljetas ceļš līdz pašnāvībai tomēr šķiet dramaturģiski sakonstruēts, sasteigts. Arī Romāna sekošanai līdz galam nevarēju noticēt, jo izrādē tā arī netiek dots laiks un telpa, lai starp abiem varoņiem izveidotos tik ciešs emocionālais kontakts. Lai gan, iespējams, tieši šie man, pieaugušajam, nesaprotamie pašnāvības iemesli visdaiļrunīgāk pamato šādu izrāžu nepieciešamību – jo tas, kas pieaugušajiem šķiet loģiski un saprotami, ne vienmēr tāds ir pusaudzim, un otrādi (būtiska tēma izrādē ir arī interneta vide, kur, iespējams, bīstamāks par "Zilo vali" ir citu pusaudžu emocionālais terors un kur nobriest cēlonis Džuljetas pašnāvībai).
Taču, par spīti aplūkotajām tēmām, pašu izrādi nevar saukt par smagu – to līdzsvaro lielisks humors, kurš saprotams gan pusaudžiem, gan pieaugušajiem. Paskatīšanās uz sevi no malas un pasmiešanās par savu pārdzīvojumu nopietnību dziedē – to, domājams, kā pierādītu patiesību zina arī izrādes komanda.
Visbeidzot, jāsaka, ka Leļļu teātra "Romeo un Džuljeta" pārsteidz ar vizuālo izteiksmes līdzekļu oriģinalitāti. Jau pieminētie id, ego un superego uz skatuves iemiesojušies trīs dažādu izmēru galveno varoņu dubultnieklellēs, kas apdzīvo spēles telpu un varoņu pieredzi visos līmeņos – no paša intīmākā (pirmās fiziskās tuvības) līdz smacējošajam un visaptverošajam sabiedrības normu (reālu un pusaudžu iztēlotu) spiedienam, ko reprezentē 2,5–3 metrus lielas lelles. Īpaši gribas izcelt radošās videoprojekcijas (māksliniece: Austra Hauks, mākslinieces asistentes: Vita Radziņa, Līga Zepa, Paulīne Kalniņa), kas jutekliski vizualizē galveno varoņu dažādo fizisko un emocionālo pieredzi – pirmo mēnešreižu radīto trauksmi un apjukumu, pirmā skūpsta neveiklību, pirmā reibuma radīto brīvības ekstāzi.
Izrādi vērts noskatīties gan pusaudžiem, gan viņu vecākiem, jo tajā aplūkotās tēmas var kalpot kā sākums sarunai. Panākumi ceļā vienam pie otra nav garantēti, bet tā ir mudinājums sarunāties un, pats galvenais, – ieklausīties.
