Jaunākajā Teātra Vēstnesī (2003.nr.3) Ieva Zole, analizējot sezonas pirmizrādes Dailes teātrī un tai skaitā “Vagīnas monologus”, teātrim ierosināja veidot turpinājumu “Peņa pārdomas”.
Bet ņemot vērā, ka Īvas Ensleres luga tie piedāvātā tikai “DT Radošās laboratorijas” ietvaros, tad “pārdomas” diez vai sekos. Tāpēc, ka līdzās laboratorijas iestudējumam Kamerzālē Dž.Dž.Džilindžers iestudējis (kopā ar R.Vitjuka kolēģi O.Šapošņikovu) arī Džo Ortona “Ķersim ķertos”. Ortona komēdijas iestudējums Lielajā zālē ir kā nopietna repertuāra vienība, kura bez kādas minstināšanās kā ar milzīgu slotu aizslauka visu to patieso, kas pārsteidzošā kārtā tomēr radies Kamerzāles izrādē.

“Vagīnas monologi” personīgi man visvairāk liek domāt nevis par to, cik labi, ka ir uzradusies kāda Īva Enslere un sākusi “uztraukties par sieviešu vagīnām”, bet par to, kāpēc šī luga šobrīd pasaulē ir tik megapopulara? It kā feminisma kustība nebūtu jau simts gadu sena un seksterapija tikai vakar būtu izdomāta. Un – vai tiešām visas problēmas sievietei atrisināsies, ja viņa beidzot to tur lejā nosauks vārdā (resp. tieši par vagīnu nevis klēpi, kaķīti vai petenīti) un, kad viņa to vairākkārtīgi būs apskatījusi spogulī?

Pilnīgi piekrītu lugas autorei, ka lietas, nosauktas vārdos, kļūst saprotamāks un problēmas – atrisināmas. Pēc izrādes – vārda “vagīna” lietošana ir tik pat vienkārša kā pateikt, piemēram, “šokolāde”. (Kaut gan Tildes datorvārdnīca joprojām šo vārdu pasvītro kā kļūdaini uzrakstītu, vietā piedāvājot vārdu “vagons”). Vairākas epizodes aktrišu Rēzijas Kalniņas un Sarmītes Rubules izpildījumā ir arī ļoti jancīgas un smieklīgas: īpaši kādas vecākas sievietes asprātīgais vagīnas salīdzinājums ar pagrabu – kas parasti ir slēgts; tur neviens tāpat vien neiet; tur nereti plīst visādas trubas un caurules utt.

Bet tikpat būtiski neaizmirst, ka ar tevi arī var atgadīties šausmu lietas, par ko vēstī epizodes no Bosnijas sieviešu ārprātīgās pieredzes (zemes iekarošanas oficiālā taktikas sastāvdaļa bijusi šo sieviešu izvarošana – ne tikai no rupju vīriešu peņiem, bet arī ar visādiem briesmīgiem priekšmetiem). Morāla un fiziska pazemošana notiek arī tepat kaut kur blakus. Tikai mēs nevienmēr to pamānām, nojaušam un laikus attopamies…

Taču atliek noskatīties tikai “Ķersim ķertos”, lai saprastu, ka nekādu rūpju par sievieti, sabiedrību vai sevis mīlēšanu ne teātrim, ne režisoram nav bijis arī “Vagīnas monologos”. “Ķersim ķertos” izrāde trīs stundu garumā nemitīgi sievietes (aktrises un arī skatītājas) provocē atrasties morāli pazemojošā stāvoklī. Vai režisors Dž. Dž .Džilindžers ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš nekādā veidā nav traumējis, piemēram, aktrisi Mirdzu Martinsoni, kurai visu izrādes laiku dažādos veidos jāreāģe uz komandu “izģērbieties” un ne tikai?…

Tātad penim te nebūs nekādu pārdomu. Tam ir viedoklis. Vajag seksu. Un labāk bez “laboratoriskas” filozofēšanas!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!