Vērtējums:
Vēlmi iestudēt labu, daudzslāņainu dramaturģiju var saprast. Taču, ja Priedes luga piedāvā jauna cilvēka iekšējo konfliktu, tad Olbijs liek urķēties rafinēta pusmūža pāra attiecību destrukcijā. Šoreiz Treiņa lielākā veiksme ir tam gana dzīves pieredzējušu aktieru izvēle.
Olbijs "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" (latviskojumā – "Kam no Vilka kundzes bail?", apspēlējot dziesmiņas "Es no vilka nebaidos" refrēnu) uzrakstīja 1962. gadā, izraisot apvērsumu tā laika Amerikas dramaturģijā un teātrī, jo caur psiholoģiski sarežģītām, nežēlīgām attiecībām tika noteikta amerikāņu sabiedrībai tobrīd aktuāla diagnoze – atsvešinātība, kas valda starp šķietami tuvākajiem cilvēkiem. 21. gadsimtā, kad dzīves temps palicis tikai straujāks un savstarpējās attiecības nereti paviršākas, luga savu aktualitāti nav zaudējusi. Pretstatot divus pārus – Martu un Džordžu, kuriem bērni nevar būt, un divreiz jaunākos Niku un Dārgumu, kuri šādu ģimenes modeli izvēlējušies –, Olbijs rāda, kā ārēji veiksmīgās laulības kļūst par meliem pašiem un apkārtējiem.
Kad 2004. gadā Nacionālajā teātrī "Vilka kundzi" iestudēja Regnārs Vaivars, režisors atteicās no tobrīd sev raksturīgiem ekstravagantiem formas izteiksmes līdzekļiem un veiksmīgā sadarbībā ar aktieriem iestudēja smalku reālpsiholoģisku izrādi. Treinis savukārt akcentējis Olbija dramaturģijai raksturīgās absurda iezīmes, izveidojot Dailes teātra Kamerzālē nosacītu laiku un telpu un abu pāru Valpurģu nakti pielīdzinot rotaļlaukumam. Tikai šoreiz – pieaugušajiem. Režisors pretstatījis iestudējuma vizuālo dramaturģiju, dažbrīd pat viegli rotaļīgo atmosfēru un to, ko varoņi it kā spēlējoties cietsirdīgi godīgi atklāj par sevi vai otru. Agnese Zeltiņa (Marta) un Elīna Avotiņa (Dārgums) tērptas meitenīga piegriezuma kleitiņās, kas, piemēram, spilgti kontrastē ar Martas agresīvo seksapīlu, bet Ivaram Auziņam (Džordžs) un Andrim Bulim (Niks) pie žaketes pievilkti īsi vilnas šorti un gari gumijas zābaki, vīriešus pielīdzinot puikām. Glāzēs strauji pildoties alkoholam un pieaugot attiecību spriegumam, uz spēles laukuma parādās situācijai arvien absurdāki rekvizīti – skārda vanniņa, plastmasas arbūzi, liels šūpuļzirdziņš, rotaļu konfeti bise u. c. Ainu starplaikos projicētie multiplikācijas filmu kadri šķietami kontrastē ar tēmām, kas tiek risinātas, tomēr, ieskatoties rūpīgāk, arī multeņu tēli nereti viens ar otru apejas gana nežēlīgi.
Vaivaram toreiz izvēloties Martas un Džordža lomām Daci Bonāti un Ivaru Pugu, tika realizētas arī kaut kādā mērā Nežēlības teātra idejas, liekot tobrīd pārim reālajā dzīvē spēlēt galēji destruktīvas attiecības uz skatuves. Režisors, iespējams, bija saskatījis iespēju caur privātās dzīves pieredzi no aktieriem panākt psiholoģiski niansētākas partnerattiecības arī uz skatuves. Arī Treiņa aktieru izvēlē var saskatīt gudru režisorisku gājienu. Vienīgajam Dailes teātra štata aktierim Ivaram Auziņam pievienojušies Agnese Zeltiņa un Andris Bulis, kuru dzīves, attiecību pieredze ir pietiekami liela (turklāt arī publiska, kas gribot negribot var skatītāja uztverei piešķirt papildu slāni), lai spētu savu varoņu rīcību izprast un mēģināt attaisnot. Apšaubu, ka šādas lomas aktierim varētu būt pa spēkam, neatrodot un neuzrodot pašā pa kādam dēmonam. Turpretim Elīnas Avotiņas varones problemātikai varētu būt radniecisks un iederīgs, visticamāk, vēl objektīvais dzīves pieredzes trūkums, un jaunā aktrise ar uzticēto lomu tiek galā labi.
Treiņa versijā par "Vilka kundzi" ieskanas ticība vai vismaz cerība, ka pēc šīs nakts var kas mainīties. Nostājoties aci pret aci ar savas laulības dzīves skeletiem, varoņi redz iespēju harmoniskākai nākotnei. Jāatzīst gan, lai arī aktieru filigrānā skatuviskā eksistence un varoņu savstarpējo spēlīšu noteikumu straujā maiņa neļāva atslābt interesei par notiekošo, iestudējums uz mani neatstāja jebkādu emocionālu iespaidu. Tāpat kā Martas un Džordža mājā nenotiek nekādas bērnu spēles, arī Olbija luga ir pietiekami ciets rieksts. Kas zina, vai man neizdevās pieslēgties izrādei tāpēc, ka šim gabalam par jaunu esmu es, vai arī režisors. "Vilka kundze" katrā ziņā prasa, lai dzīve būtu paspējusi apbružāt.
