"Blaumaņa spēks slēpjas spējā savienot profesionālus likumus ar siltumu un mīlestību, ko viņš velta varoņiem!", "viņam ir racionāla valoda, un viņš nav sentimentāls", "viņa literāta spēks slēpjas jūtīgumā un godīgumā, dzimtenes mīlestībā" – tādus vārdus, uzsākot Rūdolfa Blaumaņa 150. jubilejas gadu, par dramaturgu teic portāla "Delfi" uzrunātie režisori Māra Ķimele, Viesturs Kairišs un Valters Sīlis.
Ķimele Blaumaņa darbus iestudējusi vairākkārt, "Indrānu" paaudžu drāmai ķeroties klāt pat divas reizes. Viņa Blaumani ierindo starp labākajiem pasaules dramaturgiem.
"Viņa literāta spēks slēpjas jūtīgumā, godīgumā, dzimtenes mīlestībā un brīnišķīgā humora izjūtā," uzskata režisore. Pirmo reizi "Indrāni" Ķimeles režijā tapa 1970. gadu beigās, paaudžu nesaskaņās tolaik drosmīgi dodot mājienu par nacionālo aspektu – jaunā "Indrāna" sieva Ieva (aktrise Ināra Ieviņa, ap pleciem apmetusi raibi puķotu tradicionālo krievu lakatu, ienāca latviskajās "Indrānu" mājās. Latvijas Televīzijas arhīvos atrodams šī iestudējuma ieraksts, kas Brīvdabas muzejā tika iemūžināts 1979. gadā.
Otrs – ass un moderns "Indrānu" iestudējums tapa 2008. gadā, kurā Ķimele izcēla cilvēku nevēlēšanās un nespēju runāt par svarīgo un sāpīgo, kas galu galā noved pie ļoti nopietnām nelaimēm. Par šo iestudējumu Ķimele saņēmusi IV Blaumaņa festivāla galveno balvu "Rūdolfs".
Ķimeles režijā Valmierā tapušas arī Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls" (režisore šo darbu iestudējusi arī Latvijas Radioteātrī) un "Ugunī", kā arī "Sestdienas vakars" un "Pēc mītiņa" Ņujorkas Latviešu teātrī. Tieši Valmieras teātrī 2002. gadā veidoto "Pazudušo dēlu" režisore sauc par savu labāko Blaumaņa iestudējumu, bet, vērtējot citu režisoru darbu, izceļ Viestura Kairiša latviešu publikai neparasto izrādi "Skroderdienas Silmačos", kas Jaunajā Rīgas teātrī tika iestudēta 2002. gadā.
Lai gan "Skroderdienas", nenoliedzami, ir Nacionālā teātra firmas zīme un tradīcija, tieši Viesturam Kairišam un Jaunā Rīgas teātra aktieriem 2000. gadu sākuma izdevās radīt smalku mistēriju par līdz pēdējai niansei pazīstamo Līgo un Jāņu laika lugu.
"Kairišs savas "Skroderdienas" nav iestudējis sacensības vai izaicinājuma pēc. Iestudējums ir uzlādēts no mākslinieka prieka par jaunatklātu pasauli. Sirmsenās tradīcijās paša acīm ieraudzītu dramaturģijas pērli," tā 2002. gadā laikrakstā "Diena" par Kairiša "Skroderdienām" rakstīja teātra kritiķe Undīne Adamaite.
Cita starpā, šis ir līdz šim vienīgais Kariša veidotais Blaumaņa darbs, tomēr režisors min, ka ir vēlējies iestudēt arī "Pazudušo dēlu", "Indrānus" un pat komēdijas, piemēram, "Trīnes grēkus".
Kairišs Blaumani uzskata par dramaturgu, "kurš ir racionāls cilvēcisko konfliktu risinātājs, veidojot tos uz arhetipskiem modeļiem. Viņš, protams, ir viena no augstākajām latviešu dramaturģijas virsotnēm. Viņam ir racionāla valoda, un viņš nav sentimentāls".
Režisors uzskata, ka, lai arī pastāv un ir pastāvējusi zināma Blaumaņa iestudēšanas tradīcija, kā autors viņš vēl nav īsti atklāts: "Blaumaņa darbi ir vienkārši, dziļās cilvēciskajās attiecībās balstīti un ir ļoti moderni interpretējami."
Gaidot Blaumaņa apaļo jubileju, viņa darbi izraisījuši interesi arī jauno, nule sevi pieteikušo režisoru vidū. Aizvadītajā sezonā pirmizrādes piedzīvojuši divi režisora Elmāra Seņkova veidoti iestudējumi – "Indrāni" Rīgas Krievu teātrī un savdabīga versija ar divām Kristīnēm un vienu Edgaru pēc noveles "Purva bridējs" motīviem Nacionālajā teātrī.
"Es neteikšu, ka Blaumanis ir mans autors. Viņš ir mans cīņu biedrs. Es varētu teikt, ka reizēm es viņu ļoti ienīstu. Tāpēc, ka es netieku galā ar viņu," tā par savu pieredzi ar Blaumaņa darbiem teicis Seņkovs, kurš savu Blaumaņa iestudējumu triloģiju noslēgs ar "Raudupietes" iestudējumu Valmieras drāmas teātrī.
Savukārt režisors Valters Sīlis šajā sezonā Nacionālajā teātrī veido jaunu versiju par Blaumaņa "Indrāniem" veco Indrānu lomas piešķirot Ģirtam Jakovļevam un Lolitai Caukai, bet jaunos Indrānus spēlēs Daiga Gaismiņa un Uldis Anže.
Jautāts, kur slēpjas Blaumaņa literāta spēks, Sīlis sarunā ar portālu "Delfi" pauž uzskatu, ka tas sakņojas spējā savienot profesionālus likumus ar siltumu un mīlestību, ko viņš velta varoņiem, kurus viņš apraksta.
"Tādēļ viņam ir izdevies radīt savā literatūrā dzīvus cilvēkus, kur dažreiz nonāk komiskās dažreiz ļoti traģiskās un briesmīgās situācijas, bet nekad viņa varoņi nebūs paši par sevi karikatūras vai kādi pārcilvēciski varoņi. Šie cilvēki ir saprotami visās savās vājībās, un tas viņus padara par ļoti būtisku iemeslu, kāpēc veidojas līdzpārdzīvojums viņa darbus lasot un vērojot uz skatuves," skaidro Sīlis.
""Indrāni" man ir pirmais Blaumaņa un arī klasikas iestudējums, kopš es profesionāli strādāju teātrī. Tādēļ tas ir ļoti liels izaicinājums - strādāt ar materiālu, kas man ir ļoti mīļš un arī vairāki šīs lugas iestudējumi man ir ļoti patikuši, un tomēr ceru, ka man izdosies šajā izrādē atrast kaut ko ļoti savu," teic jaunais režisors.
Runājot par citu režisoru veidotiem Blaumaņa darbu iestudējumiem, arī Sīlis piemin Kairiša "Skroderdienas", kā arī Laura Gundara veidoto iestudējumu "Indrāns" ar Jāni Jarānu galvenajā lomā. Bet darbs, kas viņam atklājis Blaumani, bijis novele "Nāves ēnā". Tā lasīta vēl bērnībā. "Ar šo darbu es, liekas, ne tikai ļoti iemīļoju viņa literatūru, bet vispār aptvēru, kas ir īsts lasītprieks," stāsta režisors.
Viņam šķiet ļoti būtiska Blaumaņa kritiskā attieksme pret to, ka cilvēki nevis seko savai personīgajai patiesībai, bet paļaujas uz to, ka jādara tā, kā ir ierasts, kā prasa tradīcijas vai zināms finansiāls izdevīgums.
"Man šķiet, ka šis jautājums ir ļoti nozīmīgs viņa darbos, ka ne vienmēr tās normas, kas ir pieņemtas sabiedrībā ir arī cilvēcīgas, un akli šīm normām sekojot mēs arī nonākam lielākajās traģēdijās," skaidro Sīlis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
