Radošas aktivitātes mēdz asociēt ar mērenu haotismu, tomēr neskatoties uz to teātru izrādes vienmēr sākas laikā un skatuves noformējums ir fundamentāli nemainīgs. Par to, lai režisoru ieceres nonāktu uz skatuves, rūpējas izrāžu vadītāji. Valmieras Drāmas teātrī viena no šī amata veicējām ir Māra Vīgante, kura stāsta, ka reizēm tomēr arī izrāžu vadītājs mēdz aizmirsties jaunrades procesā: "Brīžiem emocijas iet pa priekšu un ierauj tajā radošajā plūsmā, un tad nemaz nav tik vienkārši tā lietišķi visu sakārtot."
Māra stāsta, ka izrāžu vadītājs ir klāt uzvedumam no tā radīšanas pirmsākumiem līdz pat pēdējai izrādei. Līdz ar daudzveidīgajiem pienākumiem, kurus Māra raksturo ar vārdu "koordinēt", par izrāžu vadītāja darba vietu kļuvušas praktiski visas teātra telpas, sākot ar mēģinājumu zālēm un rekvizītu noliktavu, beidzot ar skatuvi. "Vismazāk laika sanāk pavadīt darba kabinetā," saka Māra, sēžot pie galda, uz kura guļ darbu plāni, aktieru nostrādāto stundu saraksti un lugu eksemplāri.
"Mēģinājumu gaitā izrāžu vadītājs ir palīgs režisoram," par saviem darba pienākumiem stāsta Māra. "Jāorganizē gan aktieri, gan mantas, gan telpas un sanāk arī pasuflēt." Viņa atzīst, ka mēģinājumu process viņai esot tuvāks par citām darba daļām. "Tas ir tik neparedzams, dažāds un mainīgs," spriež izrāžu vadītāja un piebilst, ka tur vislabāk parādās teātra darbinieku mobilitāte. "Viss top un mainās, un var sekundē sagriezties pilnīgi citādāk nekā spēj iedomāties."
Kad mēģinājumu process noslēdzies un izrāde gatava atrādīšanai skatītājiem, izrāžu vadītājs turpina rūpēties par to, lai skatītājus pirms izrādes sagaida ierastie trīs zvani, lai dekorācijas un rekvizīti atrastos tur, kur plānots un lai visi aktieri būtu ieradušies un gatavi spēlēt. Arī izrādes laikā vadītājs visu laiku ir klāt. "Darbs ir ar tādu neredzamu aci redzēt visu to kontekstu, ne jau tā izmisīgi sekot un skatīties,bet apmēram just, vai skatuvei otrā pusē parādās aktieris, kuram tur jābūt, vai nāks nākamā aina, vai cilvēki gatavojas," stāsta Māra piebilstot, ka pa gadiem intuīcija esot izstrādājusies tik izteikta, ka dažreiz varot sajust - kaut kas tūlīt nenotiks kā plānots. Tomēr kļūmes negadoties bieži.
Valmieras teātris īpašs ar to, ka tajā izrāžu vadītāji ir ne tikai tie, kuri koordinē smalko radošo aparātu, bet brīžiem arī paši kāpj uz skatuves, lai spēlētu kopā ar kolēģiem. "Mūsu teātrī šī tradīcija sākās ļoti, ļoti sen, padomju laikos," stāsta Māra. "Kad atnācu strādāt uz teātri Valmierai nebija sava aktieru kursa un jaunatnācējus vienkārši iesaistīja izrādēs." Tolaik par mazākām lomām esot teikts - tā jau izrāžu vadītāja loma, ko tur aktieri apgrūtinās. Tagad, piemēram, režisors Viesturs Meikšāns darba gaitā mēdzot savās izrādēs iesaistīt Māru tad, ja jūtot, ka inscenējumā vajag vēl kādu tēlu atmosfērai. Aktierspēle izrāžu vadītājai nav sveša lieta, jo vidusskolas laikā viņa mācījusies kino aktieru studijā.
Māras saka, ka faktiski līdz izrāžu vadītājas amatiem esot izaugusi Valmieras teātrī. "Sākot no ģērbējiem," viņa dalās darba pieredzē. "Esmu mazās izbraukuma izrādēs, pat gaismojusi, rekvizītus likusi." Tā veidojusies izpratne par cilvēku kopumu, kurš veido izrādes. "Teātris ir vide, kur integrējas ļoti daudz radošās profesijas, tehniskais personāls," spriež Māra. "Man liekas, ka tur ir tāda maģija, jo ar katru iestudējumu, ar katru cilvēku, kas ieplūst teātrī, visu laiku notiek tāda pieredzes apmaiņa." Strādājot pie katras izrādes esot ļoti personīga sajūta. "Esi piedalījies un kaut ko ieguldījis. Varbūt kaut ko neredzamu, bet tajā kopējā izrādes tapšanā, tas ir daudz ietilpīgāks, dziļāks un nozīmīgāks cilvēkiem un sabiedrībai," sajūtās, kuras sniedz darbs pie izrādēm dalās Māra. Viņa rāda kaudzīti izrāžu programmiņām, kuras parakstījuši režisori, ar kuriem kopā strādāts. Tās paliekot kā liecība par paveiktajiem darbiem.