Šoruden Daugavpils teātrī Dmitrijs Petrenko debitējis ar Ingas Ābeles lugas "Tumšie brieži" iestudējumu. Ar šo lugu 2001. gadā Latvijas teātrī debitēja arī pati jaunā dramaturģe: gandrīz vienlaikus tapa pat divi šīs lugas iestudējumi – Valmieras Drāmas teātrī to veidoja Māra Ķimele, bet Jaunajā Rīgas teātrī uzvedumu veidoja Viesturs Kairišs, kurš vēl pēc pieciem gadiem uzņēma arī filmu "Tumšie brieži". Tostarp luga piedzīvojusi daudzus tulkojumus un iestudējumus citās zemēs.
Jaunākā skatuves versija ir sāpīgi skarbs cilvēku dzīves reālpsiholoģisks portretējums vienā mazā Latvijas nostūrī. "Nostūris" gan laikam nebūtu precīzākais vārds, jo šādas ģimenes drāmas var norisināties arī pilsētā. Ģeogrāfiskā atrašanās vieta attiecībā pret centru, kā arī briežu saimniecības skaistums un posts ir tikai katalizatori paaudžu konfliktam, kas kādu laiku jau briedis, līdz vienā oktobra naktī ierauj īstā emociju ugunsgrēkā. Taču no šīm pirmo gadu interpretācijām Daugavpils iestudējums, manuprāt, atšķiras ar uzmanības fokusu, kas no jūtīgās pusaudzes Rias vairāk aizvirzījies uz četrdesmitgadnieku paaudzi.
Uzreiz gan jāuzsver, ka arī ar Rias lomu atzīmējama veiksmīga debija. Savā pirmajā lomā Daugavpils teātrī (pēc studijām Latvijas Kultūras akadēmijā Valmieras Drāmas teātra kursā) enerģiski un pārliecinoši ienākusi Agnese Laicāne. Viņas atveidotā Ria (otrajā sastāvā lomā iejūtas Zanda Mankopa) atgādina ievainotu jaunu briedēnu, kas iedzīts sprostā. Jaunās sievietes sprosts ir strauji augošais ķermenis, kā arī nespēja savu iekšējās brīvības izjūtu pakārtot ārpasaules veikalu likumiem. Agneses Laicānes Ria ir kā tāds dadzītis, kas visus atgrūž, ierāvusies savā pasaulītē. Taču dzīve nozīmē arī spēju sarunāties un būt kopā ar citiem līdzcilvēkiem. Protams, ja pāragri zaudēta mātes klātbūtne, šis uzdevums ir sarežģītāks. Lai gan Riai nav visbezcerīgākie apstākļi – ar viņu kopā dzīvo tēva jaunā sieva Nadīna, kas Līgas Ivanovas psiholoģiski pamatotajā un niansētajā tēlojumā ir Rias draugs un emocionāls atbalsts ikkatrā brīdī. Līgas Ivanovas aktierspēle Nadīnas lomā šķiet tik īsta, it kā sieviete izrādē būtu tikko ienākusi no ielas – ar dzīves nogurumu acīs, pelēkiem sejas vaibstiem, ikdienas rutīnas nogurdinātu ķermeni, kurā atblāzmojas tuvinieku paviršā uzmanība, "lietojot" šo sievieti vien savām vajadzībām... Tomēr tieši Līgas Ivanovas Nadīna ir vienīgā, kura līdz pēdējam tic, ka Alfs piekāpsies veselajam saprātam, lai nosargātu pašu dārgāko – attiecības ar meitu.
Māra Korsieša Alfs ir tas izrādes posms, kura dēļ Petrenko iestudējumu redzu tieši kā četrdesmitgadnieku paaudzes pētījumu. Vairākkārt intervijās režisors jau ir minējis, ka viņu patiešām interesē, kas ar šī vecumposma vīriešiem notiek, ko un kāpēc viņi pārdzīvo un kāpēc ar savu dzīvi nereti netiek galā. Māris Korsietis Alfu tēlo kā apjukušu vīrieti (lai arī vēl gana jaunu), kurš īsti vairs necer ne uz ko. Viss, šķiet, darbojas pret viņu – pirmā sieva dzīvo "trakonamā", otrā kļuvusi vecāka un nespēcīga, meita spurojas un neklausa savu tēvu, paša tēvs (opis – Marģers Eglinskis) turpina mācīt dzīvot, pēkšņi uzrodas draugs (Augusts – Egils Viļumovs) no pagātnes un atgādina par jaunības kļūdām... Viss notiekošais Alfu burtiski žņaudz nost. Tomēr, neraugoties uz Alfa robusto bravūru, uz to, ka viņš uzsver "es", "man vajag" un "es gribu", Korsieša varonis manī kā skatītājā rada spēcīgu empātiju. Tā ir gluži cilvēciska drāma, kurā nav nozīmes dzimumam. Arī te gribas atsaukties uz 2000. gadu sākuma "Tumšajiem briežiem" – iespējams, ka šis Alfs ir Ria toreiz. Jaunajā pasaules kārtībā palaistais, spurainais pusaudzis Ria arī pēc 20 gadiem tāpat maldās neziņā un reālās dzīves problēmās. Tikmēr mūsu laiku Ria, vismaz Agneses Laicānes atveidā, šķiet, dzīvē nepazudīs – kaut kāds baigais krampis viņā ir un sīkstums izdzīvot par katru cenu.
Cerību ļauj saglabāt arī Petrenko ieviestais tēls – kaimiņmāju bērns (lomā mainās Ervīns Rafaels Ustinskovs un Jānis Zuģickis). Savulaik Kairišs savā skatuves versijā kā simbolisku tēlu ieviesa Alfa pirmo sievu Aiju, Ķimele – opja sievu Anniņu, kas ir klātesoša, bet nerunā. Abas sievietes oriģinālajā Ābeles viencēlienā tiek vien pieminētas. Petrenko izrāde sākas ar dauzīšanos starp puiku un Riu. Finālā spēles laukumā paliek Alfs un Ria, un puika pie klavierēm. Skan skumji gaiša mūzika. Un arī dzīva uguns gaismiņa krāsniņā joprojām mirgo. Tāpēc ļoti gribas ticēt, ka būs labi.
Izrāde tiek spēlēta Daugavpils teātra Eksperimentālajā zālē, skatītājiem sēžot divās rindās ar skatu pret ārsienas logiem (režisors arī bijis telpas iekārtojuma idejas autors). Rodas asociācija, it kā mēs atrastos kādas mājas verandā, tas realitātei pietuvināto skatuves stāstu vēl vairāk pastiprina. Zināma disonanse gan rodas, nemitīgi vērojot, cik cītīgi izrādes varoņi velk kājās un atkal nost gumijas zābakus. Nav taču te nekādu tepiķu, ir vecas, vienkāršas grīdas flīzes. Turklāt – Marģera Eglinska un Ritvara Gailuma (Leons) atveidotie vīri ir raupji kā zirga deķis. Diez vai viņiem tik ļoti rūp spodra grīda. Vēl jo vairāk, ja pat Ria atļaujas gultā likt kājas ar netīrajām botēm. Tikpat neveikli izskatās veikala cālis (tam saskaņā ar lugu "jāatveido" tikko nokautais gailis), kas nepieciešams, lai izspēlētu lugas tekstu ar spēju/nespēju gaiļa sirdi paturēt rokā. Šie mazie, ilustratīvie negludumi nedaudz traucē skatuves stāstam ritēt plūdeni. Pat ja mēs visi vienojamies, ka skatāmies teātri, arī iedomātu īstenību iespējams uzbūvēt organiski. Piemēram, aktieriem visu izrādes laiku apbrīnojami raiti izdodas uzpasēt krāsniņas kuršanos. Un arī varoņu savstarpējo attiecību spriedze ir teju fiziski sajūtama. Ir patiess prieks Daugavpilī satikt oriģināldramaturģiju, dzirdēt autentisku tās puses izloksni, just īstu krāsns siltumu un piedzīvot intensīva aktierdarba tuvplānus.
