Viesturs Kairišs: Kāds mans kolēģis, kurš nebija redzējis nevienu jūsu izrādi, lūdza man tās aprakstīt, raksturot. Es mēģināju trijos vārdos to izdarīt un konstatēju, ka ir šķietami viegli aprakstīt detaļas, bet neko nevarēju no sevis izspiest raksturojot šo mākslas veidu. Tas grūti pakļāvās loģiskam formulējumam. Kā jūs pats gribētu, lai jūsu mākslu raksturo vienkāršā sarunas līmenī – teātrī, laukos, uz ielas?
Romeo Kasteluči: Es pats esmu pirmais skatītājs, un es vienmēr jūtos skatītāja lomā. Man kā skatītājam arī būtu grūti aprakstīt savu izrādi. Ja tas būtu viegli izdarāms, ja to varētu izteikt vārdos, es nenodarbotos ar teātri. Tas ir teātris bez vārdiem, un tāds teātris ir nepieciešams.
Jums nepieciešams jeb skatītājiem?
Nepieciešamība ir pats skatītājs. Aktieru un režisoru personības kā figūras ir novecojušas. Pašlaik ir svarīgs skatītāja veidols. Tas ir primārais - skatītāja atbildība nākt un skatīties izrādi. Tas ir skatītāja politisks akts - tas vien, ka viņš skatās.
"Tragedia endogonidia" (11 izrāžu cikls, no kurām viena – BR.#04 BRISELE bija skatāma Rīgā) tiek tulkots dažādi. Man vistuvākais ir – traģēdija, kas dzimst pati no sevis. Kāpēc jums tik svarīgi mūsdienu sabiedrību analizēt kā traģēdiju, un nevis, teiksim, kā komēdiju.
Traģēdija kā forma ļoti specifiski parāda vēstures rašanās procesu. Tieši traģēdija savā būtībā.
Vairāk kā komēdija?
Manuprāt, jā. Katras izrādes sirds ir traģēdija. Katrā komēdijā ir apslēpta traģēdija, jo traģēdija ir krīze starp sevi un citiem, un tā ir krīze pašam ar sevi. Tā ir universāla struktūra. Nevajag domāt par traģēdiju kā formu, kas pieder pagātnei, bet par to, ka tā pieder nākotnei. Tas nav tikai skumjas vai kas ļoti bēdīgs. Traģisks ir skatītāja redzējums, bet ne pati traģēdija.
Raksturojot jūsu teātra pasauli varētu teikt, ka pasaule mokošā veidā iet bojā, pirms tam knapi paspēdama tikpat mokošā veidā piedzimt. Noskatoties jūsu izrādi, kaut vai tīri fizioloģiskā līmenī šīs mokas izjūt arī skatītājs. Kādēļ šis moku aspekts ir svarīgs? Tas ir saistīts ar kādu garīgu disciplīnu, kultūru, vēsturisku sajūtu vai tīri personīga attieksme pret pasauli?
Studējot traģēdiju, sapratu, ka nav svarīga nāve, bet ir svarīga piedzimšana. Nav teātra bez ciešanām, nav drāmas bez ciešanām. Un ciešanas nav skumjas. Tas nozīmē paciest šo pasauli. Grieķi teica – patos. Tur ir ietverta arī kaisle, vienlīdz paciešot šo pasauli, pieņemot to tādu, kāda tā ir.
Kas šajā pasaulē jums sagādā ciešanas? Kāpēc jācieš?
Tas nav saistīts ar kaut ko šausmīgu vai skumju, piemēram, ziņām televīzijā. Tas ir kaut kas cits. Tās ir cilvēciskas kondīcijas, kuras ir ar mums kopš piedzimšanas. Un šai kontekstā es vēlos runāt par valodu, kas mūsdienās mūs nevis satuvina, bet attālina. Ciešanas - tā ir valoda, komunikācija. Tas ir sarežģīti.
Ja valoda attālina, tad kas mūsdienās satuvina cilvēkus?
Teātris, piemēram. Tas ir ļoti daudz – tas mirklis, kad mēs esam kopā.
Vakar izrādē policisti sit, nosit, katrā ziņā iznīcina cilvēku. Es šai mirklī atceros, kā pagājušajā vasarā policisti nosita manu klasesbiedru. Man ir tiešas sociālas asociācijas ar mūsu laiku, kaut gan jūsu mākslu nekad neuztveru kā mūsdienu notikumu interpretāciju. Vai tiešām jūsu attiecības ar traģēdiju ir tīri žanriskas, abstraktas, arhetipiskas, vai tomēr šī mūsdienu pasaules traģiskā atblāzma jūs iespaido. Cik lielā mērā tas, ko darāt, ir saistīts ar mūsdienu pasaules notikumiem, kuros ir daudz iemeslu ciešanām?
Teātris ir caurspīdīgs. Katrs skatītājs tiek saukts meklēt savu personīgo interpretāciju tam, kas notiek uz skatuves. Arī caur savu pieredzi un atbildību, un te nav obligāti jāmeklē viennozīmīga atbilde.
Briseles epizode un policisti. Kāpēc šī jebkurā mūsdienu sabiedrībā atpazīstamā zīme –policists? Es redzēju pārējās epizodes videoversijās, – Londonā, Parīzē saskatīju asociācijas ar vietējo kultūru. Briseles epizodē es tādas nesajutu. Kādā veidā šīs vietas ir saistītas ar traģēdijas norisi? Vai tur ir lielāka semantiska jēga?
Izrāde ir ļoti sarežģīta. Var apstāties pie pirmās uztveres stadijas. Brisele ir Eiropas sirds, un no turienes nāk likums, un tāpēc policijas uniformas. No turienes nāk viss, kas saistīts ar Eiropas veidolu. Likums pats sevī ietver to, lai kāds to pārkāptu. Un to dara varonis. Tā ir traģēdijas sintēze. Epizode ar kolēģiem, kas sit savu biedru līdz ekstrēmam, nozīmē to, ka pats likums jau sevī ietver vardarbību. Epizodē ar bērniņu mēs redzam burtus, vārdus, un tā jau ir pirmā lekcija. Alfabēts - tas ir pirmais mirklis, kad bērniņš satiekas ar likumu. Šim bērnam tiek mācīts tas, ka ir likums. Visu izrādi aptver likuma forma. Bērnība, brieduma gadi un vecums ir savienoti, aptverti likumā, sākotnēji noteiktā, iekodētā dzīves likumā.
Jūs savās izrādēs radāt veselumu, savu pasauli, kas atrauta no pārējās pasaules. Tā ir pasaules radīšana, ar ko jūs nodarbojaties mākslā. Un rodas diskutējams jautājums, vai režisoram ar to ir jānodarbojas, jo, skaidrs, pasaules radīšanas aktu jau ir izpildījis Dievs, un cilvēki tikai labāk vai sliktāk to var atdarināt. Kā jūs uztverat šo radīšanas un nevis interpretēšanas momentu? Vai šī radīšana beigās neiznīcinās pašu radītāju, kas būtu tikai loģisks iznākums?
Iespējams. Radīt izrādi nozīmē parādīt sevi arī no smieklīgās puses. Tas nozīmē parādīt sevi tādu, kāds tu esi visā kailumā. Režisoram kaut ko radot realitāte - dzīve apstājas. Rodas jauna realitāte. Es to pasvītroju, parādot sevi visā kailumā un smieklīgumā. Tad varu būt radītājs.
Vai labi režisoram uzņemties šādas funkcijas?
Iespējams, nav pareizi, bet māksla vienmēr ir bijusi netaisnīga. Tā nav patiesa. Tā vienmēr apmāna. Nīče saka, ka māksla atbrīvo no patiesības. Džordžio Agambens, mūsdienu filosofs par mākslu saka, ka tas, kas apmāna un tiek apmānīts, atrod patiesību tieši caur šo apmānu. Tajā procesā tiek atrasts viss, un tas ir paradokss. Tā ir traģēdija. Traģēdija ir apmāns.
Festivāli ir ļoti nežēlīgs tirgus, daudz nežēlīgāks par lokālu teātri tieši attiecībā pret mākslas patiesumu un nevis profesionāli. Kā jūs jūtaties apkalpojot mūsdienu modernās pasaules pašus fešenablākos festivālus? Cik patiesu mākslu jūs varat tādā veidā atļauties būvēt?
Noslēpums ir tajā, ka katrs skatītājs savā intīmajā pasaulē atrod jēgu tādam teātrim, kādu es to veidoju. Mani neuztrauc manas ārējās darbības jēga. Mūsdienās intīms – tā ir politiska darbība.
Jums ir ārkārtīgi augstas prasības pret auditoriju.
Man ir svarīgi, ka izrāde ir dzīva un tas, ka izrādei beidzoties, man tā vairs nepieder. Svarīgi, ka ir dzīva attieksme – pozitīva vai negatīva, bet tas, ka tā ir. Fakts – iet uz teātri, tas pats par sevi mūsdienās ir politisks akts.
Mani interesē tas hipnotiskais iespaids un nesaprotamā izrādes dalībnieku spēja neapbruņoti pieņemt izrādē notiekošo. Jūsu izrādēs, piemēram, "Genesis", piedalās sieviete bez krūts, vīrietis ar vienu roku, tur bija suņi, seši jūsu paša bērni. Kā jūs viņus atrodat, protams, izņemot savus bērnus? Kā viņi piekrīt darboties jūsu izrādēs, kuras bieži ir šokējošas, jo šie cilvēki taču nav profesionāli? Kā viņu psihe to pieļauj?
Tā ir vienkārši vizuālā vajadzība un tā nav provokācija. Ceļš uz kaut ko tiek veidots kopā ar šiem cilvēkiem. Tā ir tīrā vajadzība - caur šo vizuālo formu likt kaut ko saprast. Es bieži pats brīnos redzot, kā šie cilvēki pieņem to, ka es viņus uzrunāju. Jo tās skatuviskās formas, ko es izmantoju, tās ir vairāk kā ķermeņa kailums. Ja tiek reprezentēts kas lielāks, kailums uz skatuves paliek neredzams. Tad šie cilvēki pārspēj paši sevi. Es strādāju gan ar profesionāļiem, gan tiem, kas varbūt nekad nav spēruši kāju teātrī. Tas ir atkarīgs no dramaturģiskajām iestudējuma vajadzībām. Katrreiz tas ir savādāk. Nav nekādas specifiskas metodes. Var būt svarīgi tas, kā šis cilvēks pagriež galvu vai kādas citas mazas nianses. Tas ir ļoti grūti – atrast cilvēku, kad jau esmu iztēlojies, kādam tam vajadzētu būt.
Pie kā jūs strādājat tagad?
Pašlaik strādāju. Jā, strādāju pie liela projekta, kurš varbūt ir pārspīlēti liels. Tā ir Dantes "Dievišķā komēdija". Tas ir grandiozi.
Un tā būs komēdija?
Protams.
Jūs esat teicis, ka augstākais, uz ko skatītājs zālē ir spējīgs, ir raudāt. Kāpēc asaras ir spēcīgākā emocija?
Jā, es joprojām turpinu tā domāt. Man nav atbildes. Man patīk raudāt, bet diemžēl daru to ļoti reti.
Vai esat raudājis citu režisoru izrādēs?
Tas notiek ļoti, ļoti reti.
Pēdējo reizi Itālijas futbola izlasei uzvarot pasaules čempionātā?
Tad es smējos.
Vai esat domājis, ka, iespējams, ir cilvēki, kas pēc jūsu izrādēm var vienkārši nojūgties?
Ceru, ka tas nekad nenotiks. Es ceru, ka viņi kļūs apzinātāki, saprātīgāki, nevis šķirsies no saprāta. Mans darbs ir racionāls, loģisks un precīzs.
Tātad jūs ticat mūsu – skatītāju apziņas stiprumam?
Tas ir vienīgais, kas mums paliek. Noteikti, jā.
(sarunas tulkojums no itāļu valodas – Santija Biezā)
Diskusiju ciklā nākamā tikšanās 28.septembrī 16.30 – ar britu horeogrāfu Džonatanu Barouzu sarunājas dejas pedagoģe, horeogrāfe Olga Žitluhina