Nacionālais teātris savu māju gaidās joprojām spēlē un iestudē izrādes uz visdažādākajām Rīgas teātru skatuvēm. Izņēmums nav arī viens no jaunākajiem iestudējumiem – Leldes Stumbres luga "Saulriets" Valda Lūriņa režijā.
Apbrīnojamā kārtā Nacionālā teātra skatītāji ir uzticīgi savam teātrim, lai kur arī teātris nebūtu meklējams – pat, ja jādodas uz ne visai pievilcīgo Maskavas forštati, teātri "Skatuve". Taču varam viegli iedomāties, kā pieaugs teātra apmeklētāju skaits, kad būs tapusi jaunā ēka! Jo tādu teātra gājēju, kuriem redzēt māju būs svarīgāk nekā “dabūt” mākslas piedzīvojumu, varētu būt krietni daudz. Tādēļ pašam teātrim šobrīd varbūt arī nav tik svarīgi īpaši piedomāt, kā un kas iznācis no jaunākajām repertuāra vienībām.

Gandrīz pirms 10 gadiem Nacionālajā teātrī Valdis Lūriņš iestudēja Leldes Stumbres lugu "Suns". Tā bija auglīga režisora, dramaturga un teātra saslēgšanās mākslas faktā. Un kopš tā brīža es katru nākamo reizi gaidu to pašu... Tak arī šoreiz nekā. Tāpēc daudz labprātāk šajā rakstā es pastāstītu par to, kādu pārdzīvojumu un kāpēc man sagādāja "Suns". Bet tad lasītājiem droši vien būs tikpat garlaicīgi, kā man - skatīties "Saulrietu", kurā apmēram četras piektdaļas no visa lugas teksta ir pagātnes notikumu atstāstīšana – par to, kā galvenais varonis Pāvils (Jānis Skanis) bērnībā pēkšņi paveicis brīnumus, no miroņiem augšāmceļot tēvu; kā sliktā māte (Lolita Cauka) to pēc tam izolējusi no sabiedrības, lai puika nepiedzīvo kādas emocijas un tāpēc nepastrādātu šmuces; kā Pāvila brālis Pauls aizbēdzis no mājām; kā nabaga māmiņai grūti klājies padomju laikos utt.

Smieklīgākais, ka Pāvils, no sabiedrības izolēts un “ieslēgts” kādā mājā, lielāko dienas daļu pavada pie datora. Un tas viņu pasargājot no nevajadzīgām domām, pārdzīvojumiem un vēlmēm?! Diezgan neloģiska situācija, jo dators ar Interneta pieslēgumu (par ko liecina Pāvila @ draugu pieminēšana) var iedot TĀDAS emocijas, kādas pat sapņos nerādās – sākot ar “Fabrikas” lūrēšanu un beidzot ar filmu "nokačāšanu". Kaut gan – ja padomā, ka Nacionālā teātra izrādes varētu skatīties vairāk vecākās paaudzes cilvēki, kuri ar datoru (par Internetu nemaz nerunājot) lielākoties ir uz “Jūs”, tad jau var iemānīt arī tādas muļķības kā šajā lugā.

Lugas autore kā šādas "neinteresantas", izolētas un fobiju pilnas dzīves uzspridzinātāju piedāvā meiču no laukiem (Pāvila brāļa sievu) Liliju, kuru apbrīnojami dzīvi, pārliecinoši, starojoši, vitāli, loģiski un tajā pašā laikā, saglabājot it kā nedaudz nereāla tēla aprises, spēlē Aurēlija Anužīte. Ja Lilija izmaina lugas galveno varoņu pašpietiekamo dzīvīti, tad A.Anužīte izkrāso šo filozofiski didaktiskās lugas iestudējumu. Ar savu sirdi un asinīm. Aurēlija spēlē “uz visu banku” ne tikai tāpēc, ka ar tādu ideju uzrakstīta viņas varone, bet arī tāpēc, ka viņa, acīmredzot, grib spēlēt. Kā aktrise. Taču kopš viņa atgriezusies uz Latvijas teātru skatuvēm, atkal tapis iestudējums, kas ir ne īpaši nozīmīga repertuāra vienība. Bet Aurēlija Anužīte taču ir īpaša kaut vai ar savu komiskās raksturotājas talantu! Tādēļ es joprojām ticu, ka šo aktrisi vēl redzēsim mirdzam visā krāšņumā arī uz sev atbilstoša fona. Tāpat es joprojām ticu Valda Lūriņa un Leldes Stumbres otrreizējai "atdzimšanai".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit