Sekss, roks un PSRS vājprāts. Saruna ar teātra režisoru Jāni Znotiņu

Teātra režisors Jānis Znotiņš par savu galveno auditoriju uzskata bērnus un pusaudžus – viņu izglītošana par dzīvi un pašiem sevi ir Znotiņa virsuzdevums. "Jo tieši jaunieši var mūsu pasauli padarīt labāku," savu darbu skaidro režisors. Viņa jaunākais darbs ir Valmieras teātra iestudējums "Mēs, roks, sekss un PSRS" – kopā ar dramaturģi Anci Muižnieci tapusī satīra par dzīvi komunismā. Aktuālie globālie satricinājumi šo darbu liek uzlūkot ar pavisam citām acīm, tā nav tikai maiga pasmiešanās par jaunu cilvēku "jocīgo" dzīvi 80. gadu Latvijā, bet baiss brīdinājums par to, kur valsti un sabiedrību var novest gļēva pakļaušanās un dzīvošana maldos.

Mēs satikāmies ar Jāni Znotiņu, lai klātienē parunātu par to, kāda ir dzīve starp pandēmijas un kara likteņgriežiem, kāpēc mūsu jaunatne ir jāizglīto par smagām tēmām un ko iesākt ar to Latvijas sabiedrības daļu, kas izvēlējusies dzīvot propagandas radītajā alternatīvajā realitātē.

Pandēmija vēl nav beigusies, taču pēc divu gadu pauzes atkal ir iespējams cilvēcīgi satikties klātienē un arī aiziet uz teātri bez diviem metriem un maskas. Kādas ir sajūtas, teātrim atgriežoties normālā darba režīmā?

Pandēmiju īsti izjutu tikai pagājušā gada ziemā. Esmu brīvmākslinieks, strādāju gan Valmierā, gan citos teātros, paralēli attīstu savu teātri. Pirmajā vilnī šķita, ka tikai jāiztur līdz rudenim un tas beigsies. Tad sapratu, ka tas būs ilgi, un tieši šis cikliskais rudens-ziemas periods visdrīzāk atgriezīsies. Liela daļa no manas dzīves ir izrāžu spēlēšana skolās, kas tobrīd nebija iespējama. Tāpēc kopā ar Anci Muižnieci izveidojām trīs starpdisciplinārus digitālos projektos ar potenciālu arī pēc pandēmijas. Īpaši vēlos izcelt interaktīvo stāstu "Lāčplēsis", kas izvietots "YouTube" un ļauj skolēniem brīvi izsekot mūsu mitoloģiskā varoņa liktenim.

Es negribēju vienkārši rādīt izrādes "Zoom" tiešraidēs, bet atrast unikālus risinājumus, pilnvērtīgi izmantojot digitālo platformu iespējas. Man šķiet, ka mums izdevās uzrunāt auditoriju, jo arī pēc ierobežojumu atcelšanas ir skolas, kas joprojām pieprasa tieši digitālos produktus. Man pašam personīgi vislielākais bija tas, ka no 1. aprīļa vairs nevajadzēja vilkt maskas – man ir brilles, tāpēc tas radīja papildu neērtības. Kopumā par pandēmiju jāsaka, ka cilvēku atmiņa ir īsa, sākotnējais šoks ātri pārgāja, cilvēki adaptējās un pierada.