Apzinoties režijas krīzi Latvijas teātra pasaulē, varbūt var mēģināt saprast Operas centienus meklēt “kadrus” ārpus robežām. Vai būtu iespējams arī beidzot apzināties, ka būtu taču iespējams sevi pierādījušiem režisoriem nodrošināt kādus studiju vai mācību kursus ārpus Latvijas, ja te mācoties nav nekādu panākumu? Un tik kasi pildošām repertuāra vienībām kā muzikālās izrādes tas pat varbūt izrādītos arī rentabli? Būtu ne tikai pilna kase, bet arī māksla. Varbūt.
Taču ir jau arī otra puse. Vai nav tā, ka naudas trūkums studiju iespējām ir tikai aizbildināšanās. Daļēji tā varētu būt arī mūsu režisoru kūtrums mācīties un meklēt studiju iespējas ārpus Latvijas. Latvijā režisoru vidū ir tāda kā nerakstīta tradīcija neapmeklēt kolēģu iestudējumus. Tad, kāpēc domāt, ka viņiem ir vēlēšanas skatīties kaut ko ārpus Latvijas. Un mācīties tak būtu vēl apgrūtinošāk.
Bet, kamēr notiek samierināšanās ar esošajiem režijas spēkiem vai eksperimenti ar viesu aicināšanu, jāvēro iestudējumos pilnīgi neizskaidrojamas lietas. Un arī “Sikspārnī” to nav mazums:
– Lēta asprātība un t.s. “’zem jostas vietas” joki tiek piedāvāti kā smalks humors. Nav attaisnojusies tradīcija “Sikspārnī” aicināt sabiedrībā populārus komiķu pārus (Kā D.Porgants un J.Jarāns tēlo piedzērušos mēs ik pa laikam esam vērojuši TV ekrānos. Ufo un Fredi vēl neesmu redzējusi šajā iestudējumā.) Un sāpīgi ironiskais humors, kas raksturīgs Kasparam Dimiteram, arī diemžēl izplēnējis kaut kur izrādes aptuvenībā.
– Operetē balles cēlienā nav balles un baleta mākslinieki tiek iesaistīti nevis deju numuros, kuru gandrīz nav, bet “Apolonveidīgu” statuju atveidošanā. Atviegloti nopūtos ik brīdī, kad baletnieki drīkstēja pazust kulisēs “atpūsties”. Bet lielākais horeogrāfa sasniegums skatāms balles cēliena finālā – šķiet, vairākas minūtes visi aktieri apgūlušies uz muguras tirina gaisā kājas.
– Neizpratni raisa arī scenogrāfija (parasti taču tomēr tā ir saistīta tieši ar režijas ieceri). Lielu daļu skatuves aizņem milzīgs dekorāciju elements – daudzfunkcionāls kāpņu klucis (1.cēlienā mietpilsoņu miteklītis, 2.cēlienā Orlovska greznā nama terase un 3.cēlienā cietuma priekškoridors). Es nebūt neapšaubu Aigara Bikšes stilīgumu. Nav jau arī viņš nekāds diletants “instalāciju mākslā”. Bet varbūt šoreiz neadekvāti respektētas viņa idejas. Ja vispār kādam ir rūpējis, kāda būs scenogrāfija un kam tā kalpos. Nu bet, ja šī stilīgā instalāciju mākslinieka nodoms bija principā izdarīt tā, kā neviens negaida (resp. balle bez iespējas pa īstam “ballēties”), tad mērķis sasniegts. Bet varbūt pavisam vienkārši viņam pašam nepatīk dejot. To tad vajadzētu atcerēties, ja gadījumā kādā brīdī ienāktu prātā A.Bikšem uzticēt veidot scenogrāfiju baletam.
– Nevar saprast, par ko tiek dziedāts. (Ja režisors nesaprot latviešu valodu, tad it kā nebūtu par ko brīnīties. Kaut gan tas tiek pārmests mūsu dziedātājiem no iestudējuma uz iestudējumu). Bet aktieru runas intonācijas gan varētu saklausīt arī nelatvietis – dziedātāji runājamos “gabalus” izrunā kā labākajās tautas teātra tradīcijās pirms simts gadiem. Tas nav smieklīgi, bet žēlīgi, jo tā ir nevarība nevis parodija. To nepārmetu dziedātājiem, kuriem taču nav jāatbild par to, kā viss izskatās un izklausās kopumā…
Apskaužami darbojas Operas mārketinga darbinieki. Jau pirms pirmizrādes “Sikspārņa” izrādes bija gandrīz izpārdotas. Un daudzi paredzēja iegādāties biļetes uz šo iestudējumu ka dāvanas uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Protams, Štrausa “Sikspārnis” ir vērtība arī pati par sevi. Un tomēr – pat raidījums “Operas ziņas”, kuru vairāk vai mazāk tomēr var uzskatīt par Operteātra reklāmas raidījumu, sāpīgi paškritiskā intonācijā jauniestudējumu kopumā vērtējā kā neveiksmīgu.
Pirmizrādes dienā laikraksta “Diena” pirmajā lapaspusē centrālais laukums bija atvēlēts “Sikspārnim” – skats no balles ainas un virsraksts “Spārnotā pele atriebsies krāšņi”. Sanāca, ka operete šoreiz atriebusies operai. Tā vietā, lai būtu krāšņa operetes žanra atgriešanās pēc gadiem ilgas aizmirstības. Bezgala žēl.
Bet diriģents Aleksandrs Viļumanis vada orķestri pēc labākās sirdsapziņas. Un es nodomāju – cik labi, ka mūzika vienmēr un visos laikos pieprasa tikai vienu – lai tā tiktu saklausīta kā MŪZIKA. Labi, ka tai nav jāsacenšas ne ar stereotipiem vai jāapliecina vēlmi apliecināt kādu “dekadenci” vai pielāgošanos modei… Un Štrausa valši, paldies orķestrim, arī šoreiz nav pārvērtušies ne par menuetu, ne repu.