Vērtējums:
Izrādes laikā pie sevis domāju, vai nav tas brīdis, kad Latvijas Nacionālajam teātrim uz laiku būtu jāpārtop par "projektu teātri" – lai spēlētu šo iestudējumu tikmēr, kamēr visi ir redzējuši... Apmēram dienu pēc šīm pārdomām sociālajos tīklos pamanīju ziņu, ka... oktobrī plānotā pirmizrāde ir atcelta un vietā ieliktas iestudējuma "Pūt, vējiņi!" papildizrādes. Ļoti, ļoti lepojos ar Nacionālo teātri, kas radījis tik drosmīgu, oriģinālu un baudāmu iestudējumu, kuru būtu vērts noskatīties ikvienam.
Manas paaudzes skatītājiem gana spēcīgas emocijas joprojām saistās ar Gaļinas Poliščukas versiju (2004) tepat uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves, kad lugas varoņu traģiskās attiecības tika izspēlētas ciešā tuvplānā. Pēc pāris nedēļām, septiņus gadus spēlēts, pēdējo izrādi piedzīvos Liepājas teātra mūzikls "Pūt, vējiņi!" (2011), kuru arī iespējams pieskaitīt lugas interpretācijām, pat ja Kārļa Lāča, Evitas Mamajas un Jāņa Elsberga mūziklā Raiņa teksti neskan 1:1. Arī šis, režisora Dž. Dž. Džilindžera veidotais, iestudējums bija visai stilīgs "vecās dziesmas" pārlikums "jaunās skaņās", taču noslēguma kora laikā izjutu ko līdzīgu Dziesmu svētku klātbūtnes atmosfērai, ko rada kopīgi izdziedāti spēcīgi vārdi, vērtības un sapņi.
Atkal pagājuši septiņi gadi, un atkal "Pūt, vējiņi!" redzami jaunā interpretācijā. Šoreiz divas spēcīgas saites to sasien ar manas paaudzes dzimšanas gadā tapušo Gunāra Pieša mākslas filmu. Elmāra Seņkova iestudējumā ļoti apzināti izmantota Imanta Kalniņa filmai rakstītā mūzika. Taču, pirms vēl atvēries smagais lielās skatuves priekškars, proscēnijā iznāk Ģirts Jakovļevs un Esmeralda Ermale. Līdz ar šo pārsteigumu, vismaz man, pilnīgi negaidot izrāde sākas ar emocionālu kulmināciju. Ar grūtībām piespiežu sevi klausīties, ko abi aktieri runā, bet varbūt tas nav arī svarīgi – jo lugas sākuma tekstu jau es zinu. Tajā brīdī notiek tāda kā iekšēja cīņa vienā uztveres laukā "savākt" atmiņas par konkurēto filmu, sajūsmu par izrādes jauno mākslinieku cieņu pret pagātnes mantojumu, faktu, ka izrādē piedalās ļoti daudz dejotāju. Jā, un šķiet, Ģirts Jakovļevs kaut kad iepriekš ir vadījis arī Dziesmu svētku noslēguma koncertus... Un tad atveras priekškars, aiz kura uz podestiem līdz pat šņorbēniņiem stāv daudz, daudz dejotāju.
Tas, ka lugas iestudējums šoreiz savijies ar Dziesmu svētku fenomenu, pēkšņi izrādās pašsaprotams. Kaut vai tāpēc, ka lugā ļoti daudz izmantotas tautasdziesmas, un tās, kā arī no tām izaugušie Dziesmu svētki taču bija tas garīgais kapitāls, no kā izaugt Latvijas valstij. Taču nekad nebūtu spējusi iztēloties, ka mūsu Deju svētku "nacionālās īpatnības" varētu nospēlēt sengrieķu traģēdijas kori. Absolūti oriģināla ideja, kas, horeogrāfu Agates Bankavas un Jāņa Purviņa vadīta, ir arī rūpīgi izslīpēta un nostrādāta. Daudzbalsīgais jeb, precīzāk, daudzskaitlīgais dejotāju klātbūtnes koris rada iekļaujošu sajūtu, pārliecību, ka arī es esmu maza daļiņa no tā kopējā stāsta skatuves kārbā. Un vienlaikus – "koris" šajā izrādē ir vējā draudīgi šūpīgs mežs, likteņupe, tauta, mīlestība, gaisma, nāve un vēl daudz kas cits.
Stāsts ir par traģisko nesatikšanos un Baibas bojāeju. Vienkārši skaidrojot traģēdijas būtību, nereti tiek teikts, ka traģēdija ir tad, kad varonis iet bojā kādas augstākas idejas vārdā, bet aiz viņa vēl paliek tam uzticīgie jeb tie, kas turpinās cīņu par šo ideju. Ja Baibu iztēlojamies kā savu Latviju – tīru, skaidru ideju par neatkarīgu valsti, tad Uldis vienlaikus ir gan iedvesmas, gan risku iemiesojums. Arī Jēkaba Reiņa atveidojumā Uldis vienlaikus ir trauksmains un drosmīgs, taču – vienlīdz neaprēķināms, pārāk bravūrīgs un brīžiem pašpietiekams. Savukārt Lauras Siliņas Baiba, godīga, nopietna un laba, šķiet, ar vienu savas būtības pusi tiecas, bet ar otru – grib aizbēgt no šī nesaprotamā "pasaules braucēja". Mēs taču zinām, ka, lai tiktu uz priekšu, dažkārt ir nepieciešams izkāpt no savas komforta zonas, taču ne vienmēr mēs saprotam, cik ļoti drīkstam nodot savus ideālus. Raiņa sapnis par neatkarīgu Latviju gan ir piepildījies, taču tā joprojām nav ideālā Latvija. Tur esam arī mēs – dejotāju korī, līdzās Baibai un Uldim, kuri tomēr, atkal jau – nesatikās.
Iestudējuma veiksmi nodrošina arī radošās komandas darbs, kurā pārdomāti un saskaņoti "darbojas" daudzi faktori. Loģiski risinātas personu attiecības un attieksmes, savās lomās pārliecinoši iejūtoties visam aktieru ansamblim, ar saviem tēlu raksturiem un spilgtumu nemaz nepazūdot "kopkora" spēka enerģijā. Iespējams, savu daļu vajadzīgās pašapziņas palīdz radīt košie nacionālie kostīmi "Mareunrol's" interpretācijā. Dejotāji ik pa laikam "rāda" dažādas asprātīgi komentējošas zīmes. Monikas Pormales radītā iestudējuma vizuālā koncepcija tikpat labi varēja arī aizvirzīt fonā pašu lugas izspēli, taču ir noticis citādi: mēs, šķiet, arī bez teksta spētu Raiņa lugu atpazīt. Vienkārša, bet tik tēlaina izdevusies gan nolauztās egles, gan izbirušo ogu attēlošana. Un neticami, kāds spēks var izrādīties polietilēna lietus mēteļu šalkoņa vai rokas atstarotāju pārvēršanās kapu krustos. Burtiski sajūsmina, kāda bagātību lāde izrādījusies Dziesmu svētku dalībnieku taša!
Teātris savā ziņā jau bija pamanījies ienākt Deju svētku programmās, taču nekad nebūtu iedomājusies, ka pieredzēšu arī pretējo – ka Deju svētki ienāk teātrī. Turklāt tik jaudīgi, simboliski, aktuāli, neticami skaisti un emocionāli.
